Lai arī šobrīd izpaliek grāmatas atvēršanas svētki, atgriezeniskā saite no lasītājiem nonāk pie autores. Annele Slišāne uzsver: “Literatūra vispār ir rakstītāja saruna ar lasītāju un, ja viņa notiek aktīvi, tad ir sajūta, ka izdarītais ir bijis labs un tieši tad, kad tas ir izdarīts, tas ir bijis visvajadzīgākais.”
Grāmatā “Tuoraga stuosti” Slišāne raksta, nevairoties no Ziemeļlatgalei raksturīgajiem izloksnes vārdiem, lasot ne visu var saprast, kādam vārdam nozīmi var vien nojaust, tomēr tas netraucē uztvert domu. Autore uzsver, ka dzimtajā valodā izdodas rakstīt visdziļāk, vispatiesāk.
“Tuoraga stuosti” ir Anneles Slišānes otrā grāmata. Latvijas valsts simtgadē Annele Slišāne dāvināja 100 deķus, kas tika noausti no dažnedažādiem materiāliem. Grāmatā “100 deči Latvijai” ir apskatāmas deķu fotogrāfijas un lasāmi stāsti par tiem.
Jauno grāmatu veido 13 stāsti. Autore šobrīd šajā īsajā un kodolīgajā formātā jūtas visērtāk. Viņa skaidro: “Stāsti ir laba forma, bet es nenoliedzu, ka es varētu rakstīt arī kaut ko garāku vai rakstīt dzeju, vai romānam ķerties klāt, vai gariem stāstiem.
Šobrīd stāsti ir tādi, ka viņi mani uzrunā, un viņi ir pietiekami, lai pasacītu pietiekami daudz informācijas pēc iespējas īsākā veidā.
Tā ir kā spēle, nevis rakstīt bezgalīgi daudz, beigās izlasot un sajūtot, ka nav pasacīts nekas, bet te pēc iespējas īsākā veidā pateikt galveno, lai galvenais nepazustu, rakstot daudz, lai neizklīstu burtu rakstos, bet galvenais būtu paša stāsta būtība.”
Stāsti ir par sievietēm mūsdienu sabiedrībā, par pārdzīvojumiem, iekšējo nedrošību, cīņu ar sevi un dzīvi. Stāstos tiek ievīts, it kā tā starp citu, biezpiens – tas tiek vārīts, ēsts, pirktas biezpiena bulciņas, ciemos ejot, nesta biezpiena torte. Tas kļūst par stāstu būtības pamatu. Biezpiens autorei ir kā metamorfoze – pārvēršanās, pārtapšana.
“Viela, kas ir sabojājusies, piens sākumā caur karstumu, caur uguni, caur pārbaudījumiem top par jaunu un labu vielu, un šīs pārtapšanas moments iet cauri visiem stāstiem.
Caur dažādiem notikumiem mēs izaugam, caur dažādiem notikumiem, kas bieži vien ir ne tik labi, kā gribētos, mēs izaugam, tie notikumi, kas notiek ar cilvēku, tie viņu veido,” stāsta autore. “Un vārds “tuorags” parāda to būtību, to pārtapšanas būtību, tā ir viela, ko mēs saprotam, kas ar viņu notiek dabiski, un tāpat ar cilvēku, ar visiem notikumiem, kas ar viņu notiek.”
Stāsti ir gan dzirdēti, gan pašas piedzīvoti, kā saka Annele Slišāne, tik daudz pārdomāti sevī, ka pieprasījuši, lai par tiem runā. Grāmatas vizualizācija ir pašas autores veidotas grafikas.