Liega Piešiņa: Laikam tāpēc, ka romānā “Bailes no dziļuma” ir arī kriminālsižets, es gribētu pajautāt par tiem žanriem, kādos jūs savas grāmatas esat rakstījusi. Kurš žanrs jums pašai šķiet tuvāks?
Māra Svīre: Tagad ir tik labi laiki, ka par žanriem vispār nav jādomā, – absolūta brīvība, nekas netiek salikts pa plauktiņiem, un, ja kāds grib un var salikt, lūdzu, lai to dara! Bet es kā autore jūtos absolūti brīva, es rakstu to, ko gribu. Manā mūžā viss jau ir tā – vienreizējai lietošanai, man nav nekādu jubilejas izdevumu, kādi agrāk bija. Pāris grāmatas man ir izdotas otrā izdevumā “Ja pulkstenis nenodos”, tādas pārdomas, kā mēs ar Kaijaku teicām – gudrībiņas, un “Ar vakardienu kabatā”. Un “...un neuzzinās neviens”, tāds "pakrimināls" gabals, jāsaka, ka anti-krimināls, jo parasti tie izmeklētāji ir ļoti gudri un visu atklāj, man izmeklētāji diemžēl ir tādi, kādi viņi šajos laikos ir, bet advokāti ir gudrāki.
Vienīgais, ko es gribu arī kā lasītāja, – lai ir interesanti lasīt, lai nav garlaicīgi, lai sižets nebūtu tāds, kā dzīve kaimiņam aiz sētas.
Tas tomēr ir garlaicīgi – man dzīvē tas ir garlaicīgi, un arī romānos man tas ir garlaicīgi. Vajag, lai romānā ir kaut kas ne īsti no ikdienas. Vai tas iznāk kaut kas drusku krimināls, vai tas iznāk psiholoģisks, tas – kā sanāk.
Lasīšanas laikā man mainījās attieksme pret romāna “Bailes no dziļuma” varoni – viņa bija ļoti, ļoti dzīvelīga.
Nu, jā, kurš tad mēs esam eņģelis un kurš mēs esam velns? Nav tik traki, ka cilvēks ir ļaunuma iemiesojums, un nav atkal tā, ka kāds ir eņģelis – mēs visi esam sajaukti.
Starp citu, Kains Bībelē pēc tam, kad Dievs viņu aizraidīja, aizgāja pie citiem cilvēkiem, kas mani ļoti pārsteidza, jo tiek uzskatīts, ka Ādams un Ieva bija pirmie cilvēki un no viņiem tad arī radās cilvēki kā tādi, bet nē – Bībelē rakstīts, ka ir vēl citi cilvēki. Man gribējās domāt, ka Kains patiesībā jau nemaz nav tik ļauns, kā to grib tulkot. Viņš nezināja, kas ir nāve, vēl nāvi nebija redzējis, vienkārši sanāca dusmas uz savu brāli. Viņš jau negribēja nogalināt. Patiesībā Dievs bija netaisns, tik ļoti bargi viņu sodīdams, bet varbūt nemaz nebija tik slikti – Kains nokļuva pie citiem cilvēkiem. Un nu nāk mana interpretācija: es domāju, ka tie bija velna cilvēki. Tā kā latviešu tautas pasakās ir Dieva govis un velna govis, Dieva kūtis un velna kūtis. Un šis Dieva cilvēks Kains, nonācis tur, radīja dēlu un savu dzimtu. Tur tad rodas tas, ka katrā no mums ir Dievs un katrā no mums ir velns.
Jūs sakāt, ka ir jābūt pašam savam mugurkaulam un ir jāpastāv uz saviem uzskatiem – tas ir tas, ko izdara grāmatas varone.
Jā, cilvēkam ir jāprot pastāvēt un jāpastāv gan fiziski, gan garīgi, un dzīves situācijas cilvēku vienmēr pārbauda šajā ziņā – gan piespēlējot labus, patīkamus gājienus, gan liekot par tiem samaksāt. Un tad tur ir visas dzīves peripetijas un konflikti, bez kuriem nevar iztikt ne cilvēks pats savā dzīvē, pats ar sevi konfliktējot, ne var diemžēl iztikt arī attiecībās ar citiem.
Bet jūs pati esat vairāk sievas vai vīra pusē?
Es taču esmu sieviete, protams, ka es šajā romānā esmu sievas pusē, un es vienmēr esmu sievietes pusē!
Man ir dēls, bet es esmu vienmēr bijusi viņa sievietes pusē, nevis viņa pusē. Neesmu no tām mātēm, kuras domā, ka viņš ir vienīgais labais un tās visas sievietes – raganas. Nē!
Fantastisks tēls grāmatā ir ne tikai medību pils, bet arī Daugava.
Man trūkst vārdu, lai izteiktu savu attieksmi pret Daugavu. Mēs ar Vladimiru Kaijaku nodzīvojām Daugavas krastā kopā 39 gadus, un tagad vēl septiņus vasaras pusgadus es esmu nodzīvojusi mājā viena. Māja ir četrpadsmit metrus no Daugavas, tā kā patiesībā tie ir daži lieli soļi, un tad ir Daugava – visā savā mainībā, savā maigumā un savās dusmās, kad viļņi ir ar baltām galotnēm un krastmalas koki tā šūpojas, ka liekas, varētu uzgāzties mājai virsū.
Daugava pie mūsu mājām ir 29 metrus dziļa, un šis dziļums mani baida. Man patiešām ir bailes no dziļuma, un Daugava aiziet dziļumā pie mūsu mājas 45 grādu leņķī ļoti strauji, Staburaga taisnā siena ar visu savu kritumu, 18 ar pusi metriem. Un nu atkal man jāatsaucas uz Vladimiru Kaijaku – viņš mani apsmēja un teica, ka es peldot kā vista un noslīkt varot tikpat labi trīs metros kā 30 metros. Tā, protams, ir taisnība. Viņš jau peldēja, un mēs atvedām Regīnu Ezeru pie sevis, un tad viņi abi ar Regīnu Ezeru peldēja pa taisno iekšā Daugavā, es stāvēju malā un drebēju. Bet tā vispār es peldēju gar malu, katru rītu peldējāmies, un tad, kad negāju, Daugavā dzīvoja Ūdensvecis – jo es gāju peldēties tikai tad, kad bija vismaz desmit grādus silts, Kaijaks gāja, tikko izgāja ledus. Un tad, kad Vladimirs nāca no Daugavas, es vienmēr apjautājos – “un ko Ūdensvecis teica?” Viņš dažreiz teica, ka sūta sveicienus, bet visumā jau nē, jo es esot bailīga, un Ūdensvecim tādi ne visai patīk.
Kas bija pēdējais mudinājums sākt rakstīt šo grāmatu?
Es jau sen iedomājos šo situāciju laivā bez airiem, ka varētu par to uzrakstīt stāstu vai romānu, bet es jutu, ka tas ir par maz – situācija ir, bet sižeta nav. Var jau visu ko izdomāt, ko es galu galā arī izdarīju, bet ilgi tas bija – pirms desmit gadiem vai vairāk man tā doma radās. Un pirms pāris gadiem man radās iespēja domās uzcelt medību pili. Domās es skaidri zinu to vietu, kur ir tā medību pils, es redzu – es vispār redzu to, ko rakstu, un redzu to, ko lasu. Tad, kad uzradās medību pils, tad es sapratu, ka varu rakstīt.
Pievērsīsimies medību pilij – ja sākotnēji, grāmatu lasot, var domāt gan par dāmu romānu, gan par kriminālromānu, tad tajā brīdī, kad grāmatas ceļu pārņem šī medību pils, mēs jau varam runāt par fantāziju, arī par spokošanos.
Jā, un kas tā par pili, kurā nespokojas? Bet pilij ir vajadzīga biogrāfija, vispār visiem ir vajadzīga biogrāfija. Man ir bail, ka mani varētu kādreiz aplaupīt, izraujot rokassomu, ne tādēļ, ka tur ir šāda vai tāda nauda, bet tādēļ, ka tur ir mana biogrāfija: mans telefons ar dažnedažādām ziņām par mani, mans piezīmju kalendārītis, vēl šis un tas, kas piederas pie manas biogrāfijas.
Biogrāfija ir ļoti svarīga, un biogrāfija ir ļoti dārga lieta – gan cilvēka biogrāfija, gan mājai arī ir vajadzīga biogrāfija.
Es domāju, ka, ja mājai nav biogrāfijas, tad mājai nav arī nekādas vērtības. Un tur arī man vajadzēja pagaidīt kādu laiku, kamēr radīsies. Nezinu, varbūt kāds var tā apsēsties un – tagad es izdomāšu sižetu. Es gaidu, kad sižeta pagriezieni un sižets pats man piepeldēs klāt. Un tas notiek, jo smadzenes tā ir iekārtotas, smadzenēm ir dota programma – izdomā sižetus! –, un tad tie sižeti arī rodas. Tad ir laiva, ir māja krastā, ir medību pils, mājā ir tēvs un māte, un tur ir notikumi ar viņiem, pilij ir saimniece, bet viņa ir viena un vientuļa. Tad kas tā galu galā par pili? Vajadzēja atkāpties pagātnē.
Man liekas, ka bailes no dziļuma zināmā mērā arī ir metafora.
Ir gan, katrā ziņā! Es domāju, ka daudz vairāk ir cilvēku, kuri baidās no dziļuma attiecībās un baidās no dziļuma, ieskatoties sevī, nevis peldoties.
