Kultūra

Vitolda Mašnovska enciklopēdija "Muižas Latvijā"

Kultūra

Izstādē "Zibens pa dibenu" skatāma Ulda Rudaka 100 labāko Latvijas mūzikas ierakstu izlase

Ojāra Vācieša dzejoļu rokrakstu izstāde

Dzejoļu birzs muzejā: Apskatāma Ojāra Vācieša rokrakstu izstāde

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 5 gadiem.

Teju četri tūkstoši publicētu un nepublicētu dzejoļu ir dzejnieka Ojāra Vācieša mantojums. Vairāk nekā 20 gadu viņš savus dzejoļus rakstīja skolas burtnīcās, daudzus no tiem – ar savu iemīļoto “Parker” tintes pildspalvu. Kā izskatījās Ojāra Vācieša rokraksts? Cik daudz svītrojumu ir viņa ikoniskajā dzejolī “Pūt, vējiņi!”, ko dzejnieka dzīves laikā publicēja tikai cenzētā versijā? Atbildes uz to var meklēt Ojāra Vācieša rokrakstu izstādē, kas dzejnieka 85. dzimšanas dienas piemiņai pašlaik skatāma Vācieša memoriālajā muzejā.

“Uzrakstīt dzeju ir – uzbūvēt mūzikas instrumentu, uzradīt, teiksim, vijoli. Vārdos nevar izstāstīt, ko nozīmē uzradīt. Ikviena radīšana nav izstāstāma – kā laime, kā mīlestība. Bet instruments galu galā tiek radīts. Taču tas paliek mēms, kamēr nav muzikanta. Un muzikanti esat jūs. Te sākas pats galvenais – mūsu radītā instrumenta un jūsu spēlēttalantības kopdarbība,” šie dzejnieka Ojāra Vācieša 1979. gada Dzejas dienās sacītie vārdi kalpojuši par vadmotīvu izstādei dzejnieka memoriālajā muzejā.

Izstādot Vācieša rokrakstus, izstādes autori šoreiz gājuši mazāk ierastu ceļu – tās nav ar dzejnieka roku aprakstītas lapas vitrīnās zem stikla, bet visas sienas no griestiem līdz grīdai it kā aprakstītas ar Vācieša roku. Melns uz balta. Sajūta gluži kā dzejoļu birzī.

Ojāra Vācieša muzeja vadītāja Ieva Ķīse rāda telpas vidū redzamo vienīgo vitrīnu – ar dzejnieka burtnīcām, no kurām palielinātā veidā rokraksti pārceļojuši uz telpas sienām.

“Sākot ar 1962. gadu, Ojārs Vācietis dzejoļus ir rakstījis, lūk, tādās parastās skolas burtnīcās. Tie ir dzejoļu pirmraksti. Tie, kas uz sienas stāv, tie ir burtnīcās. 1962. gadā viņš to sāka, un 1983. gada 26. burtnīca ir pēdējā,” stāsta Ķīse.

Līdzās burtnīcām lakoniski stāv arī tintes pildspalva, par kuru, kā izrādās, ir ļoti īpašs stāsts. Vācieša muzeja krājumā tā ierakstīta ar inventāra numuru “1”. Kā norāda Ķīse, Vācietis rakstījis arī ar flomāsteru, bet lielākoties tomēr ar “Parker”.

“Tā ir laba, parastam padomju pilsonim gandrīz neiegūstama pildspalva, ko kolēģe, dzejniece Ludmila Kopilova viņam bija atvedusi no Amerikas Savienotajām Valstīm. Vācietis šo pildspalvu ļoti loloja. Šķiet, ka pēc tam viņam ir bijusi vēl kāda ļoti laba pildspalva, bet par to es neko daudz nevaru pateikt, kā vien to, ka tad, kad [1983. gadā] universitātes aulā viņu vadīja pēdējā gaitā, [Vācieša dzīvesbiedre] Ludmila Azarova to pildspalvu esot ielikusi viņam līdzi kabatā,” skaidro Ķīse.

Savam “Pārkeram” Ojārs Vācietis pat veltījis dzejoli, kas redzams arī izstādē uz sienas.

“Mans Pārkers gribēja rakstīt
Pavasarzilganu pasaku,
Bet sāka nākt
Sarkana tinte…” – tālāk Vācieša rokraksts salasāms tikai ar grūtībām.

“Jā, redz, es arī nevaru izlasīt,” saka muzeja vadītāja. “Vispār jau man liekas, ka viņš raksta ļoti salasāmi, ņemot vērā, kādā tempā tas viss [tapa]. Bet jā, mums nāk muzeja apmeklētāji un saka, ka nevar izlasīt. Tāpēc ir arī dzejoļu atšifrējumi.”

Atlasot Ojāra Vācieša dzejoļu rokrakstus sienu apdrukai, Ievu Ķīsi vadījusi doma, ka Vācieša astoņdesmit piekto un Latvijas valsts simto dzimšanas dienu šķir vien piecas dienas.

Tādēļ izcelti dzejoļi, kuros Vācietis arī dziļā padomju laikā pratis ieaust domu par savu valsti – piemēram, Vācieša dzejolis “Tu esi”.

“Man liekas, ka, simtgadi gaidot, šos pēdējos vārdus mēs diendienā esam dzirdējuši, bet nezinu, vai no simta trīs cilvēki vairs atceras, ka to ir noformulējis Ojārs Vācietis, tajos laikos vārdu “Latvija” bez “padomju” priekšā bija gandrīz neiespējami [rakstīt],” atgādina Ķīse.

Latvijas tēmu Vācieša dzejoļos aizsāk 1965. gadā publicētais “Ar sarkano – ar svēto krāsu lāpā” un turpina dzejojums “Pūt, vējiņi!”, kas ar dzejnieka roku vairākās vietās svītrots un labots.

Līdzās Vācieša dzejoļu rokrakstiem otra izstādes telpa kā diena pret nakti iepazīstina ar dzejnieka dzīvi ārpus dzejas – no aizrautīgās sērkociņu kastīšu etiķešu kolekcionēšanas līdz dauzonīgai un humora pilnai sarakstei ar dzīvesbiedri, dzejnieci un atdzejotāju Ludmilu Azarovu. Izstāde Ojāra Vācieša muzejā būs skatāma līdz pat nākamā gada maijam.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti