Ar Ingmāru Balodi par viņas jaunāko dzejas krājumu “Dzejoļi pēc mūsu ēras” (apgāds “Neputns”), dzejas rediģēšanas noslēpumiem, bērnības namu Bauskā, Polijas literatūras un mūzikas iespaidu uz Latvijas kultūru, autora brīvību tulkojumos un autora attiecībām ar nodokļu sistēmu Latvijas Radio 3 “Klasika” raidījumā “Atspere” sarunājas Orests Silabriedis.
Orests Silabriedis: Vai tu atgriezies pie uzrakstītajiem dzejoļiem?
Ingmāra Balode: Tikai šādās situācijās, kad jātiekas ar lasītāju vai kādu sarunu biedru. Parasti grāmatas iznākšanas posmā, kamēr tā ceļo pa tipogrāfiju, mākslinieka rokām vai redaktora galdu, jau lēnām top nākamie teksti. Tādēļ atgriezties pie šiem – tas vairāk ir tāds iemācīts tikums nekā dabiska lietu norise.
Krājuma redaktors ir Artis Ostups. Kāds redaktors viņš ir? Bargs, piekasīgs?
Viņš ir diezgan bargs.
Tik bargs, cik nepieciešams, lai varētu uzticēt savus tekstus, lai varētu uzticēties ar katru nedrošību, kas ir kaut kur fonā un nav pat lāgā formulējama.
Es ar Arti Ostupu sākotnēji iepazinos kā lasītāja, vēl senākos laikos kā “Satori” dzejas redaktore – tad es viņam uzticējos kā dzejniekam, kā tobrīd ļoti jaunam dzejniekam. Un šobrīd viņš ir izaudzis par autoru, kurš ne tikai mani vien vedina uzticēties sev arī kā redaktoram. Ļoti laba sadarbība.
Prozas rediģēšana man ir diezgan skaidra lieta, tur var būt kaut kas, ko pats autors nepamana, un tad redaktors viņam saka: varbūt šeit mazliet precīzāk... Bet kā var iejaukties cita cilvēka dzejā?
Dzejā ir līdzīgi, reizēm kaut kur vajag mazliet precīzāk, reizēm ir divas rindas par daudz, kur dzejnieks nav varējis lāgā apstāties vai nav izjutis to, teiksim tā, bremzēšanas ceļu. Tas, ko es ievēroju sadarbībā ar labiem redaktoriem, un tas atkārtojās arī kopā ar Arti taisot šo krājumu:
tās rindas, kuras ir kaut kādā ziņā mazliet “pieštukotas”, kur tas elpas vilciens, kurā dzejolis ir uzrakstīts, ir aptrūcies un prasījies piemetināt kādus vārdus – viņš tos vārdus pamana.
Mēs nekad neesam par tiem runājuši, es tos neesmu kaut kā atzīmējusi tekstā, es tos esmu daudzmaz ieslīpējusi iekšā dzejolī. Un noņemt šo lieko jau ir viens milzīgs redaktora uzdevums. Protams, arī dzejoļu kompozīcijas pārvērtēšana, izvērtēšana, liekā izmešana, arī atsevišķu dzejoļu izņemšana ārā. Tāpat vienmēr paliek kāds dzejolis, kuru vēl varēja tomēr atstāt aizkadrā.
Bet vai tomēr pirmā reakcija nav tāda: ko viņš jaucas, es taču labāk zinu, kas man tajā brīdī bija iekšā...?
Nē. Tā reizēm varētu būt ar kādu lasītāju. Ja pastāvētu tāda situācija, ka dzejnieks dod lasīt pilnīgi “jēlus”, neaizsargātus dzejoļus lasītājam, kurš uzreiz tam piemēro kaut kādus savus nekādā kontekstā nebalstītus kanonus, tad es to varu iedomāties. Man vismaz tā ir – kad esmu salikusi krājumu, es jau apmēram zinu, kā rokās es viņu varu iedot un uz ko paļauties. Varbūt man šī paļāvība ir tāpēc, ka uz mani ir (tobrīd, manuprāt, pilnīgi nepelnīti) paļāvušies ļoti nopietni autori, sakot: izmet lieko!
Tu to esi darījusi?
Jā, to var izdarīt. Tas laikam ir līdzīgi kā dzirdes trenēšana mūzikā. Ļoti, ļoti smalkas nianses.
Lasot šo jaunāko krājumu man ik pa brīdim ļoti gribējās pajautāt: vai tas tiešām bija? Vai tu to izdomāji? No otras puses – kāpēc tev tas būtu jāatklāj? Tāpēc arī nekad tā laikam nejautāšu, bet tomēr: realitāte un izdoma. Vai tu pati vienmēr vari nošķirt, kas ir kas?
Es nevaru vienmēr nošķirt. Reizēm šī sajūtu nospiedumu telpa, iztēles telpa tiešām saplūst ar to, kā es tobrīd pārleju krūzes malai pāri kafiju. Bet es aizvien ticu, ka tad, kad tas kļūst dzejolis, tas iegūst kaut kādu pilnīgi suverēnu eksistenci.
Ja tas ir dzejolī, tad tas ir kaut kas, kas ir bijis.
Protams, pievienojas kaut kādi iztēles sieti un kondensāti. Bet man bija ļoti īpatnējs gadījums: kad šī grāmata tikko bija iznākusi, es kādā no saziņas kanāliem saņēmu jautājumu: kas tie par pilsētas bērniem? Tur ir dzejolis, kurā pieminēta Bauska. Un es pēkšņi sapratu, ka varbūt tomēr jātaisa zemsvītras piezīmes tiem dzejoļiem.
Un tad arī bija tā neskaidrā situācija: vai atklāt cilvēkam kaut ko tādu, ja reiz es to neesmu pieminējusi grāmatā?
Pamatskolas gados es uzaugu Bauskā, pa brīdim aizbraucu, kaut vai bērnam parādīt savu bērnības pilsētu. Manas vecās mājas tur vairs nav, bet kādā brīdī mēs iemanījāmies Bauskas muzejā, kur bija izstāde par Bauskas ebreju vēsturi. Un es sapratu, ka tajā mājā, kurā uzaugu, un blakus palīgēkā bija iemitinājies būtībā viss Bauskas geto. Tad tie mani bērnības sapņi ar istabu, kas ir pārpildīta ar pavisam svešiem cilvēkiem, pavisam svešiem bērniem, kas ir visur, visos plauktiņos, visās atvilktnēs – tas viss pēkšņi ieguva kaut kādu materializējumu... Reizēm ir tā, ka bērnības sapnis ielaužas tajā dzejolī, var teikt, ka tas ir bijis, bet reizē tas ir tikai sapnis.
Mēs varētu kādu brīdi parunāt par poļu kultūru. Kā tev šķiet, kāds ir poļu mākslas iespaids, poļu literatūras iespaids, poļu mūzikas iespaids uz latviešu kultūru?
Man nākas par to domāt diezgan bieži, jau kopš studiju gadiem Latvijas Kultūras akadēmijā, kad bija cilvēki, ar kuriem runājot šķita, ka viņi Polijai tiešām ir tikai braukuši cauri, un bija cilvēki, kuri Polijā bija auguši, būdami tepat Latvijā. Tās vienmēr ir ļoti dažādas prizmas, ļoti sadalītas telpas. Ja to iespaidu mēģina ietvert vienā rindkopā: tie ir daudzi ļoti spēcīgi impulsi ar ļoti lielu izretinājumu laikā, ar ļoti lieliem robiem pa vidu. Mums ir poļu kultūras klātesamība: Latgalē, privātajās bibliotēkās iznirst brīnumi, kas vēl ir saglabājušies; mums ir teksti, kas pieskārušies daudziem autoriem. Reizē man kā savā dvēselē un prātā daļēji dzīvojošai poļu kultūrā visu laiku šķiet, ka tā visa ir par maz.
Tajā pašā laikā, man šķiet, mums Latvijā ir tā, ka tas, kas ir radīts, teiksim, atdzejots, iztulkots, kas ir atvests un parādīts, kas ir bijis kioskos pērkams un lasāms – tas ir atstājis lielu un spilgtu iespaidu.
Protams, tas būtībā ir nepaveicams uzdevums, bet tas, ko man lēnām, pamazām gribas izdarīt: it kā savienot šos mirkļus ar tādiem tiltiņiem, mēģināt iedot to kopskatu.
Ir cilvēki, kuri ir ļoti dziļi iekšā tajā, kas Polijā risinājās kopš 80. gadiem. Teiksim, viens tāds Miloša “Sagūstītais prāts” Ulda Bērziņa tulkojumā vien jau cik prātos Latvijā neradīja apvērsumu! Vai Vislavas Šimborskas dzejoļu izlasītes. Tajā pašā laikā man ir sajūta, ka aiz tā visa stāv vēl tik daudz dzejas, tik daudzi viņa laikabiedri: Zbigņevs Herberts, kurš latviski ir parādījies tikai mazās publikācijās, vai Tadeušs Ruževičs, kuru es arī attiecīgā noskaņojumā pa brīdim patulkoju uz priekšu – pat šī poļu diženo mūsdienu autoru paaudze.
Šimborska, Zagajevskis – tie jau arī droši vien ir diezgan margināli vidusmēra lasītāja apziņā.
Latvijā – iespējams. Ar Ādamu Zagajevski man bija vispār tāds brīnumains piedzīvojums, es pat atļaujos domāt, ka kaut kas tāds var notikt tiešām vienu reizi atdzejotāja mūžā: ilgus gadus pilnīgi lēnā garā, ne uz ko necerēdams liec kopā dzejoļus, tad pēkšņi viņi tiek izdoti, izdoti skaisti, Zigmunda Lapsas dizainā. Krājumiņš iznāk, un pēkšņi viņš trāpa tai dzejnieku paaudzei, kas tobrīd ienāk literatūrā – kas tiešos un netiešos veidos sāks uz viņu atsaukties, viņu pamanīt, lasīt, stāstīt man, ko viņi par to domā.
Tā ir Ostupa, Vigula paaudze?
Jā, apmēram tā paaudze, un es tagad redzu, ka viņu lasa arī tie, kas mazliet jaunāki.
Paaudžu dalījums vienmēr ir mazliet mulsinošs, bet, jā, cilvēki, kas ir jaunāki par mani, kas varētu būt mazbērni pašam autoram, saka, ka tā viņiem ir jauna un svaiga balss.
Savukārt Polijā man ir jātaisnojas sava vecuma kolēģiem, kuri saka: mums no jaunajiem, no pus-jaunajiem tik daudz ir netulkoti, nu, kāpēc tu atdzejo to Zagajevski, viņš jau tāpat ir visā pasaulē superslavens! Un man ir gandrīz jātaisnojas, ka tā man ir dvēseles, nevis slavas spodrināšanas nepieciešamība. Šīs pārneses reizēm ir pilnīgi negaidītas, jo tā autora balss atrod savu vietu tieši mūsu kultūrā, vairāku paaudžu kontekstā pēkšņi ieskanas kā kaut kāds atšķirīgs, tīrs tonis, un izrādās kādam vajadzīga.
Kādas tev ir attiecības ar Polijas politisko klimatu? Tu to jūti arī personiski?
Protams, to īsti nevar nejust personiski. To varētu salīdzināt ar to, kā mēs tagad visi jūtam to politisko klimatu pandēmijas fonā, kur mēs personīgi ik pa brīdim (vismaz manā lokā tā gadās) sastrīdamies, saburkšķamies vai sakomentējamies, ar cilvēkiem, kas daudzās citās jomās līdz tam ir bijuši tuvākie domubiedri. Polijā šis process jau ir sācies krietni agrāk, pirms pandēmijas, tieši krasā politiskā Polijas sadalījuma dēļ. Protams, katrai varai ir savas preferences, un it kā tas ir tikai normāli, taču es ceru, ka to nejutīšu kā tulkotāja. Līdz šim nevarētu teikt, ka būtu kaut kāds milzīgs spiediens, bet, protams, mainās akcenti, ko liek arī tas pats Polijas Grāmatu institūts, kas, gods kam gods, atbalsta poļu literatūras tulkojumus visās pasaules valodās, tas ir atbalstījis arī manis veiktos tulkojumus. Un, protams, viņi grib turpināt spodrināt tos laikus, kas viņiem šķiet varoņu laiks, stipruma laiks. Nav slikti atkal atgriezties pie Slovacka un Mickēviča vai Vladislava Reimonta. Atceroties nepastāv nekāds risks, taču
risks ir fokusēties tikai uz kaut ko vienu – vienu stilu vai vienu tēmu loku, teiksim, aizejot šajā reliģijai simpatizējošās tekstrades gultnē – risks pazaudēt no sava skatu loka to pārējo, to šodienu.
Tas ir tas, kas šobrīd uztrauc manus kolēģus Polijā un ko mazliet var pamanīt lasot viņu presi, mēģinot kaut cik sekot līdzi tam, kas Polijā iznāk literatūrā un notiek pārējās mākslās.
Vai tu kā autore Latvijā šobrīd jūties drošībā?
Kā autore – jā. Dzejnieki reizēm tiešām ir kā bērni –
dzejnieki ir kā bērni tajā ziņā, ka bērniem nav sliktu laikapstākļu, viņi pamostas un viņi grib iet ārā, viņi grib redzēt notiekošo, viņi grib visu aptaustīt un sajust,
un reizēm, kad viņi sajūt, tad viņiem, protams, ir slikti un visi ir vainīgi. Taču grāmatu izdošanas procesam, tam visam ceļam, kurš tomēr ir ārpus šīs metaforas, tam gan mēdz būt grūtāki un vieglāki laiki, un pavisam slikti laiki, un pavisam labi laiki. Par dzejas gadu Latvijā, man šķiet, mēs nevarētu sūdzēties, tie krājumi, kas tagad iznāk, ir tik nopucēti, kā, man šķiet, gadu desmitiem nav bijis. Faktiski viss, kas Latvijā iznāk dzejā, ir izdarīts uz to labāko, cik vispār var. Man kā autorei neviens nenorāda, ko man vajadzētu domāt, ko man vajadzētu rakstīt – vai es drīkstu lietot vārdus “plombains rāmis”, vai man tomēr vajadzētu kaut kā ciešāk turēties pie “Tēzaura” lodziņā vīdošā. Tādā ziņā es nejūtos apdraudēta, bet, domājot par to, vai mani kā lasītāju sasniegs tās visas grāmatas, kuras eventuāli jēdzīgākos apstākļos varētu mani sasniegt – apstākļos, kuros mēs katrs tiešām varam koncentrēties uz to, ko mēs darām vislabāk – par to es vairs tik droša nebūtu. Domāju, ka diezgan daudz darbu paliek aiz borta, aiz rakstāmgalda, ne tikai tādēļ, ka katram mums ir ierobežots laiks, bet arī tāpēc, ka apgādiem vienkārši nav kapacitātes to laist pie cilvēkiem un cilvēkiem to iegādāties, lai turētu savos plauktos un rokās.
Vai tevi skars šī gada nodokļu izmaiņas?
Es vairs nevaru teikt, ka šodien nebūtu dzērusi kafiju, tāpēc nevaru domāt par tādu lietu kā nodokļi... Tā laikam ir tāda pieaugšanas daļa, kad vienu rītu pamosties un saproti, ka tevi tas skar un skars. Tas, ko man gribētos: ka sistēmā, par kuru runā, ir iespējams daļu lietu aprēķināt automātiski, neliekot katram no mums kļūt sev pašam par grāmatvedi vai uzdot tādus drebošus un pilnīgi muļķīgus jautājumus cilvēkiem, kuriem šis ir ikdienas darbs.
Ja nodokļu sistēma būtu mazliet atvieglota izpratnē un komunikācijā, tad tā man nešķistu nekāda problēma vai slogs.
Tikai man ir ļoti, ļoti lielas bažas, vai lasītāju maciņi tiks līdzi tam, cik vajadzētu maksāt grāmatai brīdī, kad izdevniecība ne tikai tipogrāfijai, bet arī autoram maksā tās diezgan nopietnās summas, lai no tām pēc tam pāri paliktu kaut kas, par ko autors justos ja ne gandarīts, tad cienīts.
