Annas Rancānes darbs teju vienmēr ir bijis saistīts ar tekstu radīšanu un komunikāciju, vēl pirms Latgales reģionālās televīzijas producentes amata viņa ir vadījusi laikrakstu “Latgales Laiks”, izdevniecību “Liesma” un veikusi virkni citu radošu darbu.
Šobrīd dzejniece ir galvenā Rēzeknes novada mājaslapas redaktore un, kā pati joko, – nu ir pienācis apbalvojumu pļaujas laiks. Pērn par savu jau devīto dzejoļu krājumu “Prīca i klusiešona” Anna Rancāne saņēma Latgaliešu kultūras gada balvu “Boņuks”, bet šogad dzejniecei piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis.
“Katra dzimšanas diena man ir bijusi tomēr nozīmīga. Es atceros, ka tad, kad es biju maza, man bija seši gadi un mani apsveica, un man vēl tā dāvana, ko man māsas gatavoja, ir saglabājusies. Tagad ir desmit reizes vairāk, bet vienalga – tā kā bērns gaidi kaut kādus pārsteigumus, dāvanas, bet visvairāk gaidi to pašu lielāko dāvanu, lai būtu spēks, enerģija,” teica Rancāne.
Annas Rancānes dzeja pauž mīlestību un cieņu pret dzimto vietu, no kuras viņa nāk – Rēzeknes novada Rogovku, pret vecākiem, jo īpaši mammu, kā arī ticību. Šīs vērtības uzrunā arī viņas līdzcilvēkus, piemēram, mūziķis Sovvaļņīks vairākus dzejoļus pārvērtis dziesmās.
Tagad vismīļākā vieta Annai Rancānei ir pie rakstāmgalda. Par ko tieši vēstīs jaunie darbi, viņa neatklāja, taču atzina, ka svarīgi ir darīt to, kas sirdij ir vistuvākais.
“Ļoti, ļoti gribas vēl vairāk uzrakstīt. Ir ieceres, ir idejas, ir viens darbs, kas tagad ir aizsākts. Tas vairāk ir tā kā saistīts ar vienu vēsturisko personību, vēl arī jāpalīdz mazdēlam, izaudzināt viņu par latvieti, par latgalieti. Ir jāsāk atkal strādāt, nevar tikai priecāties, saņemt puķes un saņemt balvas,” uzskata Rancāne.
