Mūsu leģendas

Latviešu vijolnieku zieda skolotājam Ojāram Kalniņam - 90

Mūsu leģendas

Komponists Aldonis Kalniņš: Gribētos vēl drusku kaut ko izdarīt - tik tiešām gribētos

Ziņkārīgs kā bērns, gudrs kā sirmgalvis. Dzejnieks Māris Čaklais Jāņa Petera atmiņās

Dzejas skolotājs un draugs: dzejnieks Māris Čaklais Jāņa Petera atmiņās

Dzejnieks Māris Čaklais katram no mums saistās ar kaut ko savu. Vienam ausīs ieskanēsies "Dzeguzes balss", citam – "Uzsniga sniedziņš balts", vēl citam – "Lilioma dziesma". Tieši Čaklais ir autors Liepājas skaistajai definīcijai – pilsēta, kurā piedzimst vējš.

Kāds varbūt pieies pie sava grāmatplaukta, kurā glīti rindojas Čaklā daudzie dzejoļu krājumi, bestsellers "ImKa" un dzejnieka pēdējais izaicinājums – grāmata par pirmo Latvijas Valsts prezidenti – Vairu Vīķi-Freibergu. 

Dzejniekam Jānim Peteram Čaklais bijis tuvākais no draugiem dzejniekiem. Savā ziņā – pat dzejas skolotājs. Tieši Peters bijis tas, kurš Čaklo piejaucējis Liepājai. Līdz ar Māra Čaklā ierašanos vēju pilsētā un straujo nokļūšanu Imanta Kalniņa muzikālo interešu rādiusā Liepājā uzvirdusi tik karsta radošās rosības temperatūra, kāda salīdzināma varbūt tikai ar 20. gadsimta sākumu  no Latvijas netālajā Vitebskā, kur, Markam Šagālam nodibinot Mākslas skolu un piepulcējot tai avangardistu Kazimiru Maļeviču, par "provinciālo caurumu" dēvētā pilsēta kļuva par lielu un nozīmīgu mākslas centru.

Voss un Hruščovs – reklāmas aģenti  

"Lai gan Māris Čaklais bija par mani gadu jaunāks, sevi uzskatu par viņa mācekli – lai cik dīvaini tas arī skanētu,” saka Jānis Peters, kurš par savu pirmo skolotāju dzejā sauc Mirdzu Ķempi, bet žurnālistikā – Valentīnu Freimani.

Peters stāsta – Čaklais bijis nobriedis dzejnieks jau ar savu pašu pirmo grāmatu "Pirmdiena" un uzreiz ar to arī iekritis politkritikas krustugunīs. "Tagad jau jāsaka – par laimi,” smej Peters. "Augusts Voss ņēma priekšā gan Māri, gan Montu Kromu, Kurtu Fridrihsonu un vēl citus Centrālkomitejas lielajā sanāksmē. Hruščovs Maskavā jau bija sarājis Jevtušenko un Vozņesenski, un tad nu arī Rīgā vajadzēja ņemt priekšā inteliģenci. Kā mēs smējāmies – ja Maskavā līst, tad pēc nedēļas jālīst arī Rīgā! Tā nu Māris dabūja krietni pa biksēm – par formālismu, abstrakcionismu, svešu ideoloģiju.

Ne Voss, ne Hruščovs jau nesaprata, ka strādā par reklāmas aģentiem… Viņi izreklamēja, un tauta, tikko padzirdējusi, ka kāds nokļuvis augsto padomju ideologu referātos, sāka izķert viņu grāmatas.

Un tas notika arī ar Čaklo.”

Čaklais – Petera dzejas skolotājs un labākais draugs

Jānis Peters ar Māri Čaklo satuvinājušies ļoti ātri. "Kad atnācu uz Rīgu, Ķempes mudināts, kaut kas mūs abus ar Māri satuvināja. Māris strādāja izdevniecībā, es – Ķempes ierunāts, "Cīņas" redakcijā. Šad tad tikāmies, un Mārim rādīju arī savus dzejoļus.

Ja Mirdza Ķempe man mācīja literāru gaumi, estētiku, mudināja daudz lasīt, Māris bija skarbāks, un uzreiz man teica: šo met projām, šito – arī prom, ko te āksties…

Man it kā būtu vajadzējis apvainoties, bet to nedarīju, jo sapratu, ka mans laikabiedrs runā pilnīgu patiesību! Patiešām rakstīju sliktus dzejoļus, kaut vai tematiski vājus. Tā nu mēs kļuvām draugi. Tagad saprotu, ka laikam jau Māris Čaklais bija mans labākais jeb tuvākais draugs no dzejniekiem. Daudz draudzējos arī ar Ojāru Vācieti, Imantu Ziedoni, bet ar Māri laikam visvairāk – viņš daudzkārt nācis uzticēt man savas sirdslietas, prasīt padomu par dzīvi visā tās krāšņumā un postā.”

Dzejnieks Jānis Peters 2017. gadā

Dieva dzejnieks vēju pilsētā

Alberts Bels savā mājaslapā par Čaklo raksta – viņš bija ziņkārīgs kā bērns un gudrs kā sirmgalvis. "Bet ļoti efektīgi par Māri teicis arī akadēmiķis Jānis Stradiņš – ka viņš bija dzejnieks no Dieva, bet mazliet arī no velna. Tas ir ļoti precīzi, un to pierāda visa viņa dzīve, no kuras dzeja izauga. Māris nespēja to nodalīt. Ja kaut kas viņu sakaitināja, viņš to tūlīt izlika dzejoļos,” stāsta Peters.

Tieši Jānis Peters bijis tas, kurš Māri Čaklo iepazīstinājis ar Liepāju. "Visu laiku viņš čīkstēja – aizved mani uz Liepāju! Man tur dzīvoja vecāki, šad un tad uz turieni braucu. Aizbraucām.

Dzīvojām kādu nedēļu pie maniem vecākiem, bet rezultātā Māris tur iestrēga ilgi. Tā ieskatījās Liepājā, ka brīnījos – tieši viņš man atklāja Liepāju, kaut tur biju nodzīvojis no sešiem līdz divdesmit pieciem gadiem. Lai gan – te tiešām bija, par ko brīnīties!

Visas ielas, kas dodas rietumu virzienā, ieplūst jūrā. Unikāli! Kad zied liepas, tās smaržo kopā ar jūras sāli. Un tramvajs – viens no pirmajiem Krievijas impērijā! Liepājā pat tramvajiem ir īpaša skaņa…”

 

Tas viss dziļi iespaidojis Māri Čaklo, bet, kā spriež Jānis Peters, lielākais magnēts bijis Imants Kalniņš. "Līdz tam ar Imantu jau viņi bija radījuši slavenās dziesmas, kas dzirdamas filmā "Četri balti krekli" un kuras joprojām radio spēlē sešreiz nedēļā. Taču Liepājā abiem sākās īpaši ražīga sadarbība.

Tieši Māris Liepājai deva to poētisko un reizē lietišķo definīciju – pilsēta, kurā piedzimst vējš.

Ja Ķempe Liepāju sauca par apburtu mežrozīti, tad Māris to nosauca par pilsētu, kurā piedzimst vējš. Ne velti Imants Kalniņš tūlīt uzrakstīja dziesmu,” stāsta Jānis Peters un atklāj, ka ik tēlam šajā dzejolī ir konkrēts prototips.

"Viens no telefonistiem, kuri "stabos sēž", bija Māra draugs Jānis Ošenieks, kurš arī pats sacerēja dažādas dziesmiņas, arī "Tikai no tevis nav vēstules". Zārcinieks ir Edvīns Hūns, kurš, kā šodien atceros, dzīvoja vai nu Saldus vai Pļavu ielā. Viņš bija galdnieks, kurš taisīja arī ļoti daudz zārku – lielisks meistars, brīnišķīgs cilvēks, pie kura vakaros sēdējām, pļāpājām, dziedājām, reizēm parādījās arī Imants Kalniņš,” atminas Peters.

Galu galā, arī rindai "dzintara latvieši krogos sēž un traukus plēš” ir savs pamatojums. "Tā ir sociālā un nacionālā atmosfēra, kāda bija Liepājā,” skaidro Peters. "No vienas puses, Liepāja, protams, bija skaista, bet, no otras puses, – tā bija pilsēta, kurā okupācija bija izjūtama visskaudrāk no visām Latvijas pilsētām. Taču vienlaikus šeit bija ļoti rosīga kultūras un mākslas dzīve, kas bija latviešu rokās. Te bija Valentīna Freimane, mētelim plīvojot, ieradās Mirdza Ķempe, bija smagsvari – mūsu neformālais vadonis Egons Līvs, kuru ļoti cienījām, Viktors Lagzdiņš, arī Olafs Gūtmanis, kuru veidoja gan Ķempe, gan Čaklais. Visi, kamēr vien Māris dzīvoja Liepājā, gāja pie viņa konsultēties. Pie verdoši dziesmotās, demokrātiskās gara dzīves Liepājā tolaik pievienojās vēl trešā persona – Austra Pumpure, Liepājas teātra akordeoniste.

Tā nu Māris rakstīja dzeju, Imants komponēja, bet Austra dziedāja. Un viņas pulciņš lēnām sāka augt. Čaklais bija sajūsmā – tik ļoti viņš sajūsminājās par šiem cilvēkiem, baznīcām, teātri. Tagad ir tāds laikmets, kad dzejas nesējraķete ir mūzika.

Viena no laimīgākajām savienībām ir Māra Čaklā un Imanta Kalniņa mūzika, un viņi abi to juta.”

Jānis Peters arī zina stāstīt, ka arī tad, kad Māris Čaklais no Liepājas aizbrauca un kopā ar dzīvesbiedri Ievu pārcēlās uz Rīgu, dzejniecības nabassaisti ar Liepāju tā arī nezaudēja – Liepājas tēlainība viņa dzejā atkārtojās nepārtraukti.

Māris Čaklais

Zēns no Lutriņiem – pasaules pilsonis

"Māri ļoti interesēja māksla – viņš bija labākais mākslinieks latviešu dzejnieku  vidū, kurš perfekti pārzināja latviešu glezniecību – viņš gluži vai varēja būt eksperts,” savulaik novērojis Jānis Peters, kurš Māri Čaklo nešaubīgi dēvē par vienu no izcilākajām personībām latviešu kultūrā kopš 60. gadiem līdz pat dzejnieka aiziešanai.

"Interesanti, ka zēns no Lutriņiem kļuva redzams dzejnieks, kurš visbiežāk no visiem latviešu dzejniekiem brauca uz Maskavu. Jā, Māris bija patriots un nacionālists, bet vienlaikus – arī pasaules pilsonis,” zina stāstīt Jānis Peters un atklāj, ka Čaklajam bijis daudz draugu radošajās aprindās, arī redaktori un dzejnieki. Viņš braucis pie tautiešiem uz Ņujorku, Vašingtonu, Čikāgu, Sanfrancisko un Losandželosu, uz Stokholmu un Vāciju, kas viņam bija ļoti mīļa.

Galvojums Pugo

Peters labi atceras brīdi, kad laikrakstam "Literatūra un Māksla" atmodas laikā vajadzējis jaunu redaktoru. Peters ierosinājis Čaklo. "Par Māri Centrālkomitejā viss jau bija sarunāts – labs dzejnieks, nupat iestājies arī partijā.

Viss bija saskaņots, bet vienu dienu Jūrmalā, nākot no restorāna, Māris tika iebāzts milicijas mašīnā. Ar to pietika, lai izplatītos dažādas runas. Un tas viss – īsi pirms nozīmēšanas par "Literatūras un Mākslas" galveno redaktoru!

Aizgāju pie Centrālkomitejas otrā sekretāra Soboļeva – Maskavas vietvalža, kurš varēja daļēji komandēt arī pirmo sekretāru. Viņš man saka – tas taču viss speciāli sarīkots. Devos pie Gorbunova, viņš savukārt – pie Pugo, kurš saka tā: "Nu, labi – jūs par to Čaklo tā cīnāties, uzrakstiet man galvojumu!" Abi ar Džemmu Skulmi – PSRS Tautas mākslinieci un PSRS Augstākās Padomes deputāti – uzrakstījām galvojumu, ka abi esam pārliecināti: dzejnieks Māris Čaklais būs kārtīgs, akurāts laikraksta redaktors un sekos mūsu jaunajai pārkārtošanās politikai… Un Māris kļuva par redaktoru!

Tieši Māris Čaklais bija pirmais, kurš uz laikraksta vāka nodrukāja Brīvības pieminekli.

Kaut "Padomju Jaunatne" skaitījās ļoti svarīga avīze, "Literatūra un Māksla" bija manifestācijas lapa inteliģencei.”

Dzejnieks dzejnieka vērtējumā

Jautāts, kā Jānis Peters raksturotu Čaklā dzeju, Peters teic tā: "Māris bija ļoti oriģināli domājošs – viņš nav tik poētisks jeb dzejisks tādā jutekliskā latviešu klasiskās dzejas stilā. Izlasi pirmo rindu, un prāto, ka drusku velk uz prozu. Un tad aiziet tik aizgrābjoši emocionālas lietas. Viņš nemaldās pa taciņām, bet pa taisnu ceļu dodas uz dzejoļa un domas mērķi. Skaidrība ir ārkārtīgi nozīmīga viņa dzejā. Māris nerakstīja primitīvi, bet arī ne samudžināti. Un vēl – Māris bija ironisks cilvēks, brīžiem pat sarkastisks. Visur tam saredzēja pamatu.”

Literatūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti