Kultūras rondo

"Uzdzist” - kustību kompozīcija iekļaujošā teātra estētikā vienam skatītājam

Kultūras rondo

Dokumentālā filma "Dziesmuvara" - redzējums par dziesmu svētkiem

Radošās rakstniecības pasniedzējs Ostins Smits viesojas "Punctum" fetivālā

Dzejas rezultāts visbiežāk būs - nekas. Intervija ar Stenfordas Universitātes radošās rakstniecības pasniedzēju

Stenfordas Universitātes radošās rakstniecības pasniedzējs Ostins Smits raksta gan dzeju, gan prozu. Uz Baltijas reģionu viņu atvedis literatūras un pētniecības festivāls, kuru organizēja tīmekļa žurnāls „Punctum”. Festivālā viņš uzstājās ar brīvlekciju un kopā ar citiem viesiem lasīja savu prozas darbu. Latviešu dzejā viņu ieinteresējis dzejnieks, kas mums ir gluži rokzvaigznes statusā – Imants Ziedonis, tomēr jaunajiem viņš cenšoties parādīt, ka dzejas rakstīšanas rezultāts bieži var būt  - nekas.

Par personību

Amerikāņu dzejnieks un prozaiķis Ostins Smits uzauga piena fermā Ilinoisas ziemeļrietumos.

Viņš ir mācījies Viskonsinas-Medisonas Universitātē, Kalifornijas-Deivisas Universitātē un Virdžīnijas Universitātē.

Pašlaik ir radošās rakstniecības pasniedzējs Stenfordas Universitātē, taču drīzumā ir iecerējis atkal atgriezties laukos un pievērsties rakstniecībai, akadēmiskajā karjerā paņemot pārtraukumu.

Smits ir četru dzejas krājumu autors, dzejoļi publicēti arī daudzos žurnālos, tai skaitā, The New Yorker, Poetry Magazine, Yale Review.

Festivāla ietvaros Ostins Smits piedalījās pasākumā Eduarda Smiļģa muzejā, kurā dažādu valstu autori lasīja prozas darbus, kurus vienoja atmiņa – gan autobiogrāfiskā, gan domu eksperimenta līmenī, arī lasīja brīvpieejas lekciju Latvijas Rakstnieku savienībā. „Punctum” festivāla noslēguma vakarā viņa stāstu „Makšķerēšana” lasīja tā tulkotāja Ieva Lešinska.

Toms Treibergs: Salīdzinoši vienkāršais stāsts ir piepildīts ar tikko nojaušamu baiļu intonāciju, kā tas jūtams arī amerikāņu rakstnieka Maikla Kaningema darbos.

Ostins Smits: Interesanti, ka jūs pieminējāt Maiklu Kaningemu, es tieši biju domājis viņa romānu „Līdz ar krēslu” ņemt līdzi, lai izmantotu to savā lekcijā. Man viņš ļoti patīk, esmu priecīgs, ka mans stāsts jums viņu atgādināja. Mans stāsts nav pilnībā autobiogrāfisks, vienīgi galvenais varonis ir tēls no manas dzīves – jau daudz pieaugušāks nekā es. Atminos, kā izmainījās viņa balss, kā viņš sāka niekoties ar alkoholu. Tad nu stāsta galvenais varonis Eidans pieredz šī puiša pārmaiņas caur pubertāti – viņš, piemēram, bez raizēm uzdur tārpu uz āķa, kamēr viņa jaunākais radinieks priekš tā vēl ir pārāk jūtīgs, viņš vēl nav sasniedzis tādu fāzi. Es vēlējos dramatizēt šo situāciju, bet nevis tā, ka jaunākā zēna pieaugšana ir tūlītēja, bet parādīt to, ar ko pieaugšana mēdz saistīties, par ko tā brīdina.

Tas ir vienkāršs stāsts, bet esmu tajā iekļāvis arī apslēptu nemieru, vardarbības zemtekstus.

Man pašam patīk makšķerēt, es nenosodu arī citus makšķerniekus, bet, no otras puses – uzdurt tārpu uz āķa un uzraut uz tā zivi tomēr ir vardarbība. Tomēr es gribēju šo noskaņu parādīt klusinātu, līdz galam neizteiktu.

Ostins Smits raksta gan prozu, gan dzeju – kuru no rakstniecības veidiem tomēr sanāk realizēt visvairāk?

Es sāku rakstīt dzeju, vēl būdams mazs zēns, jo mans tēvs bija dzejnieks. Esmu absolvējis divas augstākās izglītības programmas dzejas teorijā, mans pirmais dzejoļu krājums iznāca 2013. gadā. Viens no iemesliem, kāpēc sāku rakstīt, bija tas, ka mani vecāki bija spiesti pārdot mūsu saimniecību, kurā es uzaugu. Manī ar katru dienu arvien vairāk nostiprinājās pārliecība, ka ir jāatjauno tā pasaule, kuru reiz pazinu, šī ferma, kurā es vairs nevarēju atgriezties, jo tā tika pārdota. Prozu es sāku rakstīt 2013. gadā, un ik pa brīdim uzrakstu kaut ko vēl arvien uzrakstu, tomēr esmu daudz vairāk ieinteresēts dzejā, septembrī iznāks arī mans jaunākais dzejas krājums ar nosaukumu „Pārlidojuma valsts”.

Kā norit darbs ar Stenfordas Universtitātes studentiem?

Viņi ir ļoti, ļoti gudri, taču, manuprāt, arī zem liela spiediena. Viņi vēlas teoriju padarīt taustāmu, lai viņu akadēmiskā karjera sevi atpelnītu, piemēram, ar labu darbu pēc augstskolas absolvēšanas. Taču man personīgi šķiet, ka lielākais prieks, kas saistāms ar dzeju, ir tas, ka tā ir pilnīgi nederīga, savā ziņā bezjēdzīga, nepielietojama.

Es vēlos viņiem dot iespēju sapņot uz papīra, rakstīt bez nekāda konkrēta, noteikta mērķa; parādīt, ka dzejas rezultāts visbiežāk būs - nekas, nu, katrā ziņā, tā noteikti nebūs nauda un visdrīzāk arī ne uzmanība. Man tas ir izaicinājums - pierādīt viņiem, ka ir tā vērts ieguldīt pūles rakstīšanā.

Tie studenti, kurus uzrunā šī ideja, man sniedz lielu prieku, bet vienlaikus man ir skaidrs, ka viņi ir nolemti. Tāpat bija arī ar mani – studiju sagatavošanas kursos es sāku studēt medicīnu, taču, tā kā tas bija koledžas noslēgums, man bija arī ļoti labs angļu literatūras skolotājs, ar kuru vēl arvien esam lieli draugi. Tā nu es pievērsos literatūrai. Un kopš tā laika – viena vienīga nabadzība, bet arī – daudz prieka no tā.

Vai, pirms ierasties Latvijā, izdevās iepazīties arī ar latviešu literatūru?

Jā, es uzzināju par latviešu dzejnieku, kurš jums ir gluži rokzvaigznes statusā – par Imantu Ziedoni. Mani konsultēja viens no Stenfordas studentiem, kurš gan nemācās pie manis, bet viņš ir no Rīgas un ļoti interesējas par Ziedoņa vēlīno dzeju. Kā es no viņa sapratu, tā ir daudz privātāka, klusinātāka, citādāka nekā tā, kurā viņš rakstīja par politiskajiem notikumiem.

Daudzi amerikāņu dzejnieki šobrīd sajūt nepieciešamību savā dzejā vērsties pret politikas problēmām, piemēram, pret Trampu, pret notikumiem Amerikā un pasaulē. Mani pašu interesē tādi autori, kuri ir salīdzinoši iekšup vērsti, bet tik un tā rada spēcīgus tekstus, tikai atrodoties ārpus prožektoru gaismām.

Jā, Ziedonis mani interesē, esmu viņu lasījis gan pavisam nedaudz, bet pavisam nesen uzzināju, ka man ir arī pavisam personiski iemesli vairāk iepazīt latviešu dzeju – manas mātes radi nāk no Baltijas reģiona. Vēl jāveic konkrētāka izpēte, bet es jūtu zināmu saikni ar šejieni un gribu to izpētīt gan literatūras, gan savas dzimtas kontekstā.

Ostina Smita stāstu „Makšķerēšana” varēs izlasīt tīmekļa žurnālā „Punctum” jau šajā piektdienā. Bet līdz tam tai pašā adresē varat iepazīties ar viņa stāstu „Piektdienas vakara zivs cepetis”

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Literatūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt