Liega Piešiņa: Kādas vispār jums ir attiecības ar dzeju, ja jūs tā lēni un maz, bet emocionāli rakstāt?
Jānis Hvoinskis: Īstenībā jau krājums bija gatavs 2013. vai 2014. gadā - mēģināju atrast izdevniecības un kaut kā lēni viss gāja. Dzeju rakstu diezgan pastāvīgi, tā nevarētu teikt, ka nerakstu.
Manī mīt tāds kā iekšējais cenzors, kas visu slikto, kas rodas galvā, automātiski atmet. Manuprāt - jo vairāk raksti, jo mazāk tiek pierakstīts...
Kādā veidā jūs pierakstāt?
Pārsvarā dzeja top brīžos, kad esmu kaut kur pastaigā - pierakstu dažādus teikumus piezīmju kladē. Kādreiz bija tāds darbs, ka vairākas dienas bija brīvas, un tajās no rītiem kārtīgi izgulējos, paēdu brokastis, padzēru kafiju un tad kādas sešas stundas nostrādāju pie datora, veidodams dzeju, meklēdams kaut ko labu, pārlasīdams un labodams. Tā tas viss lēnām veidojas.
Jūs esat tas cilvēks, kurš pirmo dzejoļu krājumu nav publicējis ļoti agros gados. Vai jūtaties kādā ziņā atšķirīgs? Jo dzeja itin kā pieder jaunajiem...
Jā, patiesi - jūtu sevi atšķirīgu, jo jaunajos neiederos un pie vecajiem arī nē, jo tie visi tomēr jau ir atzīti.
Esmu it kā neatzīts, bet jau gados. Man šķiet - tādu kā es nav daudz.
Nesakiet vis! Daina Sirmā, tāpat Sandra Vensko un vēl daži citi - savu draugu pulciņu varētu atrast.
Kad sāku rakstīt, pazinu tikai Sandru Vensko. Jā, tagad vairāk radušies tādi cilvēki, kuri iedrošinājušies.
Vai lasāt arī citu rakstīto?
Protams, protams! Dzejai sekoju līdzi. Pirkt gan īpaši nepērku, vairāk ņemu bibliotēkās - tāpēc tā lasīšana mazliet iznāk ar aizturi, kamēr jaunākās grāmatas nonāk bibliotēkā. Bet nekas - dzīve uzliek savu zīmogu. Vispār lasu visu dzeju, kas iznāk. No tiem, kas jau ir pazīstami, un arī no tiem, kas jaunie, mēģinu lasīt.
Cik svarīgi ir sevi izglītot tieši literārajā jomā? Jo tas ir paša izglītošanās process - var taču izlikties, nedarīt neko, rakstīt un sacīt - es tā jūtu...
Man liekas, ka tas nav pareizi...
Daži raksta, ka iespaidošanās noved pie līdzīgas rakstīšanas. Bet es uzskatu, ka lasīšana un iespaidošanās ir ļoti svarīga, jo tikai tā mūsos veidojas kaut kādas domas, dziļāk var saprast pasauli un arī dzeju.
Kad sāku rakstīt, ar dzeju nebiju pārāk pazīstams. Tas bija 2003. gadā, un pirmie četri gadi man pagāja, lasot tikai dzeju vien, neko citu, turklāt nenormālos daudzumos, lai apgūtu visu, kas Latvijā jau ir bijis un kas skaitās modernais. Tikai pēc tam sāku pievērsties citai literatūrai un prozai.
Kā jūs pats raksturotu šo savu dzejoļu krājumu? Kāda tipa cilvēkiem tas varētu būt tuvs?
Ar dzeju, manuprāt, ir tā, ka brīžiem kādam autoram ir tikai desmit tuvi lasītāji. Arī citās zemēs mēdz izdot dzejas krājumus simt eksemplāros. Tā ka pie mums tas ir daudz - ja izdod kādus piecsimt eksemplārus.
Ja es teikšu, ka esat askētisks - piekritīsit? Kā jūs sevi raksturotu?
Manī itin kā ir vairāki cilvēki: viens no tiem varētu būt askētiķis, bet otrs - bohēmists. Noteikti ir vēl daudzi...
Šie cilvēki kaut kā mēģina sadzīvot manī, un arī viņi, manuprāt, veido kaut kādu saistību ar dzeju.
Ir kaut kādas situācijas, kad dzejnieks jūsos palīdz jums jūsu reālajā dzīvē atrisināt kādus jautājumus?
Nē, nedomāju, ka dzejnieks manī kaut ko palīdz atrisināt - drīzāk man patīk domāšana kā tāda.
Neesmu filozofs šī vārda tiešajā nozīmē, bet domāšana man patīk un es ļoti daudz laika pavadu vienatnē un domājot,
līdz ar to veidojas gan mana ārējā, gan iekšējā pasaule.
Ko jums sniedz tulkošanas process?
Valodas bagātināšanu. Un vēl - lasot cita rakstnieka darbus, tu ieej viņa domās, atklāj viņa pasauli. Faktiski jau lasot jebkuru darbu, vairāk domāju par to, kas ir šis cilvēks, nevis par viņa uzrakstīto.
Man patīk iepazīt cilvēku caur viņa darbiem.
Kā uztverat pašizolācijas laiku?
Manā dzīvē nekas daudz nav mainījies. Vienīgais - darbu tagad varu veikt no mājām, un tas ir pat labāk, jo nav jābrauc uz darbu un atpakaļ. Pirms tam bija jāvelta diezgan ilgs laiks braukāšanā.
