Inga Gaile ir viena no populārākajām mūsdienu latviešu rakstniecēm, kura vienlīdz spoži darbojas dzejā, prozā un dramaturģijā. Ienākusi literatūrā kā dzejniece – pirmais dzejoļu krājums "Laiks bija iemīlējies" iznāca 1999. gadā. Viņa ir daudzu balvu, tai skaitā dzejas balvu laureāte. Nu jau pēdējos piecus gadus Gaile raksta arī prozu. Oktobrī iznāca romāns "Rakstītāja" ciklā "Es esmu.." par latviešu literatūras klasiķiem, bet šīs vasaras vidū klajā nākusi jaunākā grāmata – dzejas krājums "Nakts".
Krājuma dizainu veidojusi māksliniece Elizabete Punka, to izdevis apgāds "Mansards". Šajā apgādā izdotas vēl citas Ingas Gailes grāmatas: luga "Āda”, dzejas krājums "Migla", stāsti "Piena ceļi".
Ar Ingu Gaili Latvijas Radio raidījumā “Kultūras rondo” sarunājas žurnāliste Laima Slava.
Laima Slava: Es patiešām nopriecājos, ka man uz galda bija atstāts dzejas krājums "Nakts". Saskaitīju, ka šis ir sestais. Vai nekļūdījos?
Inga Gaile: Būsim tādi godīgi un iekļaujoši – man ir septiņi dzejoļu krājumi, ieskaitot krājumu bērniem un ģimenēm "Vai otrā grupa mani dzird?". "Nakts" ir septītais.
Šis ir kompakts dzejoļu krājums, nav garš. Nakts nav bezgalīga, un tas arī pierādās šajā krājumā, kurā ir 30 dzejoļi. Daži ir krietni gari. Domāju, dzejoli “Šis tas par dievu” var pat saukt par poēmu.
“Nakts” kompozīcija, sadarbībā ar redaktori Annu Auziņu, sanākusi diezgan konceptuāla –
no emocionāli smagākiem, tumšākiem dzejoļiem, kur manis jau pieminētais “Šis tas par dievu” ir kulminācija, uz rītausmas dzejoļiem un gaišāku ironiju beigās.
Sanāk, ka kompozīcija ir konceptuāla, paši dzejoļi – nevaru teikt, ka esmu konceptuāla dzejniece. Varbūt viens no dzejoļiem – “Saule” – ir konceptuāls. Es neizdomāju to koncepciju vispirms. Bet kaut kā sanāca, ka es gribēju runāt par tumsu. Nu arī parunāju.
Nakts ir tā diennakts daļa, kura, kā jau mēs runājām, beidzas. Varbūt šī tumsa nemaz nav tik tumša?
Noteikti nav. Tā ir nakts. Nakts ir kolosāla, tajā visi arī atpūšas. Bet daļa dzejoļu tomēr ir tādi, kur es paskatos atpakaļ un paskatos uz to tumšo daļu. Nevis tāpēc, lai stāstītu, cik tas ir šausmīgi, bet lai tur saskatītu kontūras [tam], kas notika, un saprastu, ka tumsa nav tik biedējoša.
Dzejoļu krājums ir tik jauns, ka man ir grūti distancēties un runāt par to kaut kādās vērtējuma kategorijās, bet es saprotu, ka mīļi man ir visi [dzejoļi].
Tas ir dīvaini, atšķirīgi no citiem dzejoļu krājumiem. Citos es jutu – šis ir labāks, šis varbūt ir tāds fona dzejolis, bet šeit tā nav. Kaut arī tagad es uzreiz iedomājos par “Mildas lietu”, kas, man šķiet, ir fonētiski izdevies.
Pieminējām arī Annu Auziņu, kura par vienu no iepriekšējiem dzejoļu krājumiem “Migla” rakstīja, ka ir tīši neveikli, dusmīgi. Es domāju, ka krājumā “Nakts” neesat dusmīga.
Liels paldies! Jā, es tiešām šajā krājumā neesmu dusmīga. Kaut arī kādam varbūt šķitīs, ka mazliet, caur ironiju dzejolī “Analīze” vai arī dzejolī “Šis tas par dievu”…
Vienkārši gribēju atklāt nakts ainavu un pastāstīt par tiem cilvēkiem, kas dzīvo naktī.
Es neesmu dusmīga. Tiešām. Arī ne uz vienu no dalībniekiem.
Dzejolis “Māte” arī ir ļoti skaists. Varbūt tur ir kādas īpašas emocijas?
No vienas puses, es viņu rakstīju savai mammai, tajā pašā laikā sapratu, ka esmu to rakstījusi par sevi, par mātišķuma būtību vispār, par mūsu patību, par to neviennozīmīgumu, ka es ļoti gribu būt māte, bet reizē tik ļoti gribētos palikt pašai.
Ko jums nozīmē daudzos dzejoļos pieminētie dabas elementi, piemēram sūnas, saule, mellenes. Cik jums tie svarīgi?
Tā laikam ir. Arī Veltai Sniķerei veltītajā dzejolī ir puķu puķes. Es laikam ļoti ilgojos pēc dabas, jo esmu rīdziniece. [..] Tas nav autobiogrāfisks dzejoļu krājums, bet es mēģinu paskatīties uz to nakti, kurā cilvēks ir radies, un tad tur ir tā daba. Pirms man vēl ir vārdi, es atceros puķes, zemi. Laikam daba man, šajā gadījumā krājumā, arī ir ķermeniska.
Daba ir tas pirmais, ko es ārpus sevis pamanīju.
Un kāpēc ir Veltai Sniķerei veltīts dzejolis?
Nav ko izlikties. Veltai Sniķerei atzīmēja jubileju, un Jānis Oga lūdza uzrakstīt viņai veltījuma dzejoli. Bet tas ir arī svarīgi priekš manis, jo Velta Sniķere ilgu laiku ir bijusi PEN (starptautiska rakstnieku, dzejnieku un izdevēju savienība – red.) pārstāve trimdā. Es darbojos Latvijas PEN. Priekš manis tas šķita ļoti emocionāli un nozīmīgi, ka viņa darbojās PEN, neskatoties uz to, ka tā balss pasaules mērogā šķiet klusa.
Man Veltas Sniķeres rāmais spēks šķiet ļoti iedvesmojošs. Caur viņu es domāju par pasaules kārtību.
Arī dzejolī gribēju par to pasaules kārtību domāt, par to, kas ir mūsu vērtības.
Vai prozas rakstīšana traucē vai notiek paralēli dzejas rakstīšanai?
Man netraucē. Dzeja man noteikti ir palīdzējusi rakstīt prozu. Dzeja priekš manis ir tas augtākais žanrs. Ar mūziku es nenodarbojos, bet tā ir vēl augstāka. Bet es nekad nevarētu uzrakstīt poēmu “Šis tas par dievu”, ja nebūtu rakstījusi prozu.
Var būt šķietami grūti atgriezties liriskajā valodā, bet tas vairāk tāds metodoloģijas vai laika jautājums.
Kāds iecerēts krājuma atvēršanas notikums?
14. augustā no 22.00 līdz saullēktam būs nakts dzejas lasījumi. Tie būs attālināti.
