Velgas Kriles loma latviešu literatūrā šobrīd tiek pētīta rūpīgi, bet ne pietiekamā apjomā. Dzejoļu krājums “Sikspārnis. Rekviēms” iznāca 1994. gadā, jau pēc dzejnieces nāves.
Sākotnēji uzmanību pie šīs grāmatas saista tās neparastais iesējums – krājumam ir zaļas lapas, tas uzplaukst kā glezna lasītāja acu priekšā. Protams, ka arī pati Velgas Kriles dzeja sagādā ļoti spēcīgus emocionālus pārdzīvojumus. Krājumā ļoti bieži sastopamas atsauces uz nāvi, taču ne vienāda svara – dažkārt tas ir kā garāmejošs akcents, bet citkārt atstāj spēcīgu iespaidu uz lasītāju.
"Cienījamie lasītāji. Etīdes par literatūru" svētku izlase
Latvijas Radio raidījuma "Cienījamie lasītāji. Etīdes par literatūru" autori – dzejnieks Toms Treibergs un rakstnieks Svens Kuzmins - gada tumšākajā laikā kopā ar raidījuma producenti Santu Laugu ir radījuši svētku izlasi no "Cienījamo lasītāju” grāmatu plauktuves – lai vienlaikus atgādinātu LSM.lv lasītājiem par varbūt piemirstām vai nelasītām grāmatām, kas bagātinās un intelektuāli piepildīs ziemas vakarus.
Velgas Kriles dzīves laiks sakrīt ar Latvijas okupācijas laiku, un Kriles pētnieks Ingus Barovskis šo laiku raksturo šādi: “20. gs. humānisma krīze ir iekausēta Velgas Kriles dzejā, un cilvēces pašiznīcināšanās iespējamību autore nostāda binārā opozīcijā nāve un dzīvība. Dzejā ikdienas norises tiek sabiezinātas apokaliptiskā nopietnībā.”
1965. gadā jauno autoru seminārā Velgu Krili augstu novērtēja Mirdza Ķempe, tādējādi paverot viņai durvis uz literāru karjeru un pat salīdzinot Kriles spēcīgo pieteikumu ar Ojāra Vācieša dzeju. Kā vēlāk atzina pati Krile, Vācietis patiešām viņai bijis kā ceļa rādītājs. Savukārt datubāzē “literatura.lv” Krile raksturota kā romantiskās dzejas tradīcijas turpinātāja, kuras dzejā dominē smalka garīga realitāte, altruisms, pietāte pret pasauli, iekšējās stabilitātes rašana transcendentālā sfērā, kā arī garīgu saskares punktu un dvēseliskās saderības meklējumi līdzcilvēku vidū.
1966. gadā iznāca pirmais Kriles krājums “Dzeltenās palodzes”, tam sekoja “Bērzi” (1976), “Gaismēna” (1979), “Es diennaktī esmu” (1982), "Nepiekrāp mani" (1985), "Uz zāles fona" (1989), "Uz tā tālā ceļa" (1991).
Kā raksta Imants Auziņš savās atmiņās, Kriles novatoriskās pieejas dzejai dēļ un tālab, ka viņa pakāpeniski attālinājās no tāda dzejas izpildījuma, kādu sagaidīja politiskā vara, galu galā uz dzejnieci tika izdarīts arī spiediens. Krile esot arī aplējusi ar benzīnu un aizdedzinājusi Sarkano strēlnieku pieminekļa maketu – tā bija viņas privātā revolūcija, izšķirošā darbība, pēc kuras sekoja nošķirtība. Krile dzīvoja daudz klusāk un mierīgāk, jo šis gadījums ietekmēja arī viņas karjeru. No Rīgas Krile pārcēlās uz Valku, kur dzīvoja savās dzimtajās mājās “Strautiņos”. Mūsdienās tur iekārtota Velgas Kriles memoriālā istaba un katru gadu notiek Velgas dienas, kurās ar lasījumiem uzstājas dzejnieki, prozaiķi un literatūrzinātnieki.