"Dzejnieka un aktīva jaunā atdzejotāja Edvarda Kuka dzeja piedāvā iet vēl dziļāk eksperimentā ar savu iztēli. Beidzot. Beidzot kāds to dara ne mazāk neparedzami par, piemēram, Martu Pujātu (taču citādi, citādi, protams). Spēja reflektēt pašam par savu tekstu, radot jaunu, ir pateicīga lieta – ja neievelk labirintā, no kura autors var neizkļūt,” tā par Edvarda Kuka rakstniecības pieeju raksta dzejniece un tulkotāja Ingmāra Balode. Šis fragments paskaidro jauno autoru dzejas izlasi “Kā pārvarēt niezi galvaskausā”, kas portāla “Satori” paspārnē iznāca pirms trijiem gadiem.
Literatūras norišu entuziastiem dzejnieka vārds un lasījumu maniere varētu būt pazīstama arī no vairākiem dzejas slamiem jeb sacīkstēm. Vēl viena 1997. gadā dzimušā autora radošā izpausme ir publicistika ar kritikas slāņojumiem.
Nu pienācis laiks ar viņa poētikas vēstījumiem iepazīties arī ar grāmatas starpniecību: debijas krājumu “Vadi” rediģējis Arvis Viguls, un krājumu šovasar izdevis apgāds “Neputns”.
Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" sarunājas divi dzejnieki – Toms Treibergs un Edvards Kuks.
Toms Treibergs: Pirmais jautājums, protams, būs par nosaukumu “Vadi”, jo tas ir divējādi saprotams. Vai tas bija tev izšķirīgs lēmums, ka tur ir divi iespējamie veidi, kā to pateikt – kā lietvārdu vai kā darbības vārdu?
Edvards Kuks: Es apzinos šo iespēju, bet tas nebija speciāli. Drīzāk mērķis bija atrast kaut kādu nosaukumu, kurš var strādāt gan visai grāmatai kopumā – to aprakstīt, aptvert, gan arī godīgi no tās nākt, proti, ka nav pabeigta lieta, uz kuras tagad no ārpuses tiek uzlikts šis nosaukums. Attiecīgi tie ir “vadi” lietvārdā, bet nenoliedzot arī šo lūguma (pavēles) formu, jo tur ir ļoti vadīšanas, sekošanas un citu stīgu apzināšanās.
Man jau liekas, ka dzejas krājuma, it sevišķi pirmā krājuma nosaukumam, ir labvēlīgs vienkāršs lietvārds daudzskaitlī.
“Vadi”, “Kartes”, “Žesti” – tādi vārdi, kuri ļauj sevī ietilpināt krājumu.
Lasot šo grāmatu, sajutu diezgan daudz angliskās tradīcijas ietekmes tajā, kā ir veidota dažādu dzejoļu struktūra. Kaut kādās situācijās varbūt varam pieminēt Kamingsu, Paundu. Vai tu piekristu un vai tu paturpinātu šo manu sajūtu par anglisko dzejas tradīciju? Kā tā tevi ir ietekmējusi?
Es piekristu par angliskās dzejas tradīciju, un tā tiešām ir mani ietekmējusi, bet mazliet citādi. Paunds varbūt mazāk, bet Kamingss – jā, pie tam vēl latviski (samta sērijas izdevums man ir ļoti mīļš).
Dodoties studēt ārzemēs, es pirmajā kursā lietoto grāmatu veikalā atradu Eduardo Korala laikmetīgās amerikāņu dzejas krājumu “Lēns zibens” (“Slow Lightning”). Tas mani tobrīd apbūra, pēkšņi atvērās pasaule, ka var rakstīt arī šādi. Pēc tam attiecības ar laikmetīgo amerikāņu dzeju man noteikti ir daudz nozīmējušas, es no tām daudz esmu mācījies. Bet arī kā lasītājs es vienkārši jūtos no tās daudz ieguvis.
Attiecībās ar kaut ko, kas ir tieši laikmetīgajā amerikāņu dzejā, es izjūtu iespēju veidot savu gaumi.
Ievēroju, ka tev ir arī daži eksperimenti ar interpunkcijas zīmēm, dažādiem grafiskiem risinājumiem. Tu noteikti zini, kuru dzejoli domāju. Kā tu redzi grafisko zīmju nozīmīgumu dzejā, un kāpēc tev ir svarīgi paeksperimentēt ar šo lauku?
Es to vienkārši izjūtu kā vēl vienu valodas daļu. Valoda ir ne tikai tie mutvārdu vārdi, kurus mēs viens otram sakām, bet arī tad, kad tas nokļūst uz lapas, interpunkcija ir daļa no valodas. Galu galā jebkurā dzejolī sintakse ir būtiska daļa no valodas.
Ir dzejoļi, kurus tu apdomā un izsver, šis ir iedvesmas dzejolis. Es biju situācijā un domāju – o, būtu jāuzraksta dzejolis, kas principā sastāv no pieturzīmēm.
Jautājums, ko es sev uzdevu, kaut ko iekļaujot un kaut ko neiekļaujot, ir – vai tas būs forši kādam to nodot.
Tas ir vecākais dzejolis, vienīgais no 2016. gada.
Vai tu pastāstītu, lūdzu, par savām akadēmiskajām gaitām, un kā tās tev (varbūt) palīdz arī dzejas rakstīšanā?
Pirmkārt, es nesen nodevu maģistra darbu – par to jūtos ļoti atvieglots. Tas ir līdzvērtīgi grāmatas iznākšanai, vesels dzīves posms noslēdzies ar to.
Bakalaurā es studēju sociālantropoloģiju un mūsdienu ivritu. Maģistrā es studēju to, ko sauc par zinātnes un tehnoloģijas studijām, kas principā ir zinātnisku un tehnoloģisku procesu sociāla analīze – tu uz dabaszinātnēm skaties no sociālo zinātņu skatupunkta.
Man antropoloģija un tās skatījums uz cilvēkiem ir devis vērojuma pieredzi.
Antropoloģijā ir tāds metodes termins “līdzdalīgais vērojums”, kur tu esi klātesošs it kā no ārpuses. Tas ir no vienas puses, bet, no otras puses – man dzeja liekas kā tā telpa, kur es, kā diezgan ekstraverts cilvēks, varu tomēr būt ar sevi.
Es jūtos tā, ka dzīvojot un rakstot mazā valodā, es varu būt vairāki cilvēki reizē – it kā es daru šīs akadēmiskās lietas (pagaidām tomēr kā students, ne pētnieks) un dzeja ir mana telpa sev.
No akadēmiskā it kā es iegūstu veidus, kā vērot, reflektēt, bet tomēr dzeja ir cits veids, kā to darīt.
