Dzeja ir vienīgā vieta, kurā esmu kaut ko sasniedzis. Saruna ar Jāni Hvoinski

Desmit gados, kas pagājuši kopš autora debijas, viņa dzejas tēli kļuvuši precīzāki un nostalģiskāki, tomēr nezaudējot viegluma sajūtu, kas viņa tekstus padara radniecīgus franču 20. gadsimta modernistiem. Tā par Jāņa Hvoinska dzejas krājumu "Mūza no pilsētas N" raksta tā redaktors Kārlis Vērdiņš.

"Patiesībā grāmata bija gatava ātrāk. Grāmatā ir dzejoļi, kas sarakstīti līdz 2013. gadam, un pēc tam kaut kā sanāca ar izdošanas meklēšanu un kaut kā brīžiem bija apņemšanās izdot, brīžiem pārdomāju. Tā tie gadi pagājuši, nākamie pieci vai seši," sarunā Latvijas Radio raidījumā "Kultūras Rondo" saka dzejnieks Jānis Hvoinskis.

Dzejnieks arī atklāj, ka nav redzējis "krājumu pašu par sevi veidojamies. It kā dzejoļi atsevišķi bija, bet tādu kopainu neredzēju. Varbūt tas laiks pagāja, izstrādājot kopainu, vairākkārtīgi mainot".

Salīdzinot savu pirmo krājumu “lietus pār kanālu e”, ar šo – "Mūza no pilsētas N”, Hvoinskis vērtē, ka šajā krājumā tie ir emocionāli piezemētāki un tā noteikti ir "cita istaba".

"Cita istaba tā noteikti ir, jā. Kāpnes? Es nezinu, brīžiem domājot, liekas, ka kāpnes varētu vest uz augšu, brīžiem uz leju, bet nevar jau īsti saprast, kur ir augša un kur ir Visumā," pārdomās dalās Hvoinskis.

"Kādreiz bija saruna ar Rokpelni [Jāni], pirmā krājuma redaktoru, un viņš pateica, ka pirmā krājumā man bija it kā emocionāli spēcīgāki dzejoļi, šeit ir tādi kā piezemētāki vairāk. Es viņam varētu piekrist."

Bet par grāmatas nosaukumu viņš bilst, ka tas savā ziņā ir saīsinājums.

"Būtībā tas N ir saīsinājums. Man radās doma par krājuma nosaukumu "Mūza no pilsētas Nāve", sapratu, ka tāds nosaukums nebūtu labs. Tad es atstāju "Mūza no pilsētas N”, saīsināju. It kā mazliet alūzijas ar pirmo krājumu, kur bija "lietus pār kanālu e". Tādā veidā man likās, ka varētu jauki saskanēt," skaidro Hvoinskis.

Iepazīstinot ar sevi, Hvoinskis atklāj, ka ir dzejnieks, lai arī savulaik apguvis tehnisku profesiju – radioelektroniku.

"Pēc dzīvesveida es esmu tāds kā dzejnieks, jo īsti nevaru nekur iekārtoties, savu vietu atrast dzīvē.

Pašlaik ir tā, ka dzeja ir vienīgā vieta, kurā esmu kaut ko sasniedzis, vismaz tā man liekas," uzskata Hvoinskis.

Dzeju viņš sācis rakstīt 2003. gadā. Runājot par ietekmēm, Hvoinskis min, ka to ir bijis daudz, bet īslaicīgas, ceļojot no vienas pie nākamās, kas iepatīkas. Savukārt no latviešu mūsdienu dzejas kopainas viņš izceļ Arvja Vigula "Istabu", Marta Pujāta "Nāk gaismā pati lampa”, Kārļa Vērdiņa "Es" un "Pieaugušie", kā arī Annas Auziņas "Es izskatījos laimīga".

Jānis Hvoinskis latviešu literatūrā debitēja 2009. gadā ar dzejoļu krājumu “lietus pār kanālu e”. Publicējies arī kultūras periodikā, no krievu valodas atdzejojis Maksima Ameļina dzeju, piedalījies Josifa Brodska dzejas izlases atdzejošanā "Neputna" Samta sērijā un tulkojis Vladimira Nabokova romānu "Kamera obskura".

Grāmata "Mūza no pilsētas N" iznākusi apgādā "Neputns".

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Literatūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti