Dzejniece Velta Kaltiņa atklāj: “Manuprāt, katrs cilvēks atnāk uz šo pasauli ar kādu uzdevumu, un es domāju, ka mans lielais izdevums nav bijusi rakstīšana. [..] Pilns visādu notikumu, un tie, izrādās, bijuši nepieciešami un svarīgākie, un tad pa starpām tā pierakstīšana.
Un tad visa beigās atvērās tāds lodziņš tur augšā un nobira čupiņa dzejoļu, un man bija viņus vienkārši jāuzlasa, un tad es viņus te saliku iekšā.”
Dzejnieces dzīvesbiedrs, rakstnieks Roalds Dobrovenskis teic, ka kādu brīdi arī rakstījis dzeju: “Gandrīz jaunībā, 75 man tikai bija, un tad es no rīta četros draudzeni modināju: man dzejolītis, viņa, nabadziņš, visu to klausās, un es nezinu, ko saprot, bet Velta tikai tur noslēpumā, kamēr nav gatavs. Viņa mani tik bezkaunīgi slavēja par katru rindiņu, bet es tā domāju vēl, man nav tiesību runāt par latviešu dzeju un spriest tāpēc, ka nav mātes valoda, bet
dzeja ir mātes valodas lieta.”
Velta Kaltiņa atminas, ka pusaudža gados grāmatas lasījusi, paralēli apdarot mājasdarbus: “Mazgājot istabu, man bija rokā grāmata, kad mamma redzēja, tad grāmata bija zem beņķīša, bet, kad mamma bija aizgājusi, es ar vienu roku mazgāju, bet otrā bija grāmata. Un tad mamma man teica: “Bērniņ, bērniņ, kā tu dzīvosi?” Un es vēl līdz šim brīnos, kā es tomēr dzīvoju!”
Jaunāko Veltas Kaltiņas dzejoļu krājumu “Kodols” literatūrzinātnieks Māris Salējs raksturo: “Tā ir jauneklīga dzeja ar nodzīvota mūža redzīgumu”.
Roalds Dobrovenskis smej, ka “dvēseliski viņai ne vairāk par 17”, bet dzejniece atzīst, ka vairāk gan. Abi rakstnieki ir vienisprātis, ka laime ir, ka ar otru viss ir kārtībā – jo ilgāk, jo labāk.
