“Man vispār patīk vārds “dzeja” – manuprāt, latviešu valodā tas ir ļoti spēcīgs vārds, un tas ir saistīts vēl ar dažiem ļoti spēcīgiem vārdiem, piemēram, “dzīvība”, “dziesma”, “dzemdēt”, “dziedāt”. Ne katrā valodā ir tādas sakritības. Man šķiet, ka tieši latviski tas skan ļoti spēcīgi un ir iesakņots lielajos dzīves pagriezienos, tematos.
Dzeja dziedē
Jau piecdesmit piecus gadus septembra sākumu Latvijā iekrāso Dzejas dienas. Savulaik sarīkotas par godu Raiņa simtajai jubilejai, tās kļuvušas par pastāvīgu vērtību, kas ik rudeni ap Raiņa dzimšanas dienu vienkop pulcē dzejniekus, atdzejotājus un dzejas mīļotājus. Šogad Dzejas dienu sauklis ir "Dzeja dziedē". Vai dzeja spēj dziedēt? Pārdomās par to Latvijas Radio lūdza dalīties dažādu paaudžu dzejniekus.
Teikt, ka dzeja praktiski var dziedēt kaut kādas lietas, kas ar mums notiek – tas, protams, ir metaforiskā līmenī. Bet man liekas, ka viena “slimība”, kas ar mums reizēm gadās, ir tā sajūta, ka mūsu iekšējais monologs, kas katrā cilvēkā skan nepārtraukti, ir pilnīgi atdalīts no visas pasaules un skan vientuļi.
Laikam tad dzeja tiešām var kaut ko izdarīt ar šo “slimību” vai nelabo sajūtu.
Man pašam kā autoram arī patīk dzejoļi, kas varētu tādā virzienā iedarboties. Dzejoļu krājumā “Stereo” man bija dzejolis ar nosaukumu “Instrukcija Nr. 4”. It kā kādreiz būtu bijušas instrukcijas Nr.1, 2 vai 3… It kā nebija! Bet šī ir instrukcija tieši ar numuru četri:
Nepazaudē cerību, tā slikti orientējas,
Varbūt atstāj kādas koordinātas vai pielīmē
Košļeni pie ceļazīmes ar ķieģeli, iečuksti savu telefona
Numuru šim izmisīgi drosmīgajam un aizdomu pilnajam
Šunelim. Nopērc kaut ko, notērē
Kaut ko, liec pārmīties luksofora ugunīm.”
