“Manuprāt, līdzīga dziedēšana ir arī mūzikā – vismaz es pati esmu gulējusi gultā, sarāvusies krampjos, šausmās un nelabumā, un uzslēgusi Rubinšteina klavierkoncertu, lai justos kā cilvēks. Domāju arī par to, kā bērnībā, kad ir drudzis, mamma vai tētis lasa priekšā grāmatu, un uz brīdi ir vieglāk. Tam visam noteikti kaut kas tāds piemīt. Tā ir viena puse.
Dzeja dziedē
Jau piecdesmit piecus gadus septembra sākumu Latvijā iekrāso Dzejas dienas. Savulaik sarīkotas par godu Raiņa simtajai jubilejai, tās kļuvušas par pastāvīgu vērtību, kas ik rudeni ap Raiņa dzimšanas dienu vienkop pulcē dzejniekus, atdzejotājus un dzejas mīļotājus. Šogad Dzejas dienu sauklis ir "Dzeja dziedē". Vai dzeja spēj dziedēt? Pārdomās par to Latvijas Radio lūdza dalīties dažādu paaudžu dzejniekus.
Un, protams, tie brīži, kuros kāds draugs vai autors pats lasa tekstu, un tajā mirklī viss saslēdzas kopā. No tā var rasties pārdzīvojums, un turpat var saņemt arī to mierinājumu. (..)
Ārkārtīgi skaisti ir tas, ka tu vari izveidot šo dzejoļa pasauli un pēc tam tajā atgriezties, katru reizi to lasot.
Piemēram, ja ir kāds brīdis dzīvē un man izdodas trāpīgi iemūžināt šīs pārdomas tekstā, es katru reizi varu tur atgriezties. Tas ir ļoti aizraujoši!” atzīmē dzejniece.
“Es domāju arī par to, ka šovasar mūs atstāja divi lieliski latviešu rakstnieki. Biju minimāli pazīstama ar viņiem, bet man šķiet, ka tādēļ, ka biju lasījusi viņu tekstus un lasīju tos arī pēc viņu aiziešanas, es varēju piedzīvot satikšanos ar viņiem. Esmu ļoti pateicīga par to. Tādā ziņā tā tekstu pasaule ir ļoti interesanta vieta.”
