“Dzeja nav nekāda Zilākalna Marta, un neko tā nedziedē. Sauklis ir skaista, skanīga frāze, kas labi izklausās un var pievērst cilvēku uzmanību šim notikumam.”
Zandere turpina: “Pārdomāju, kādus vēl saukļus es varētu piemērot, un tādu ir ļoti daudz, jo tur jau svarīgs ir zilbju skaits, aliterācija un kā tas skan!
Piemēram, ja mēs teiktu, ka “dzeja iedzeļ”, tas nemaz neizklausītos sliktāk.
Dzeja dziedē
Jau piecdesmit piecus gadus septembra sākumu Latvijā iekrāso Dzejas dienas. Savulaik sarīkotas par godu Raiņa simtajai jubilejai, tās kļuvušas par pastāvīgu vērtību, kas ik rudeni ap Raiņa dzimšanas dienu vienkop pulcē dzejniekus, atdzejotājus un dzejas mīļotājus. Šogad Dzejas dienu sauklis ir "Dzeja dziedē". Vai dzeja spēj dziedēt? Pārdomās par to Latvijas Radio lūdza dalīties dažādu paaudžu dzejniekus.
Gan šajā gadsimtā, gan iepriekšējos, kad tapa latviešu nācija, – vai latviešu dzejai nebija misija kaut kam iedzelt? Tieši tāpat arī padomju laikā. Un arī šodien dzeja iedzeļ – kaut vai stereotipiskiem priekšstatiem par to, kādai dzejai ir jābūt. Nedomāju, ka Dzejas dienās jūs sastapsieties tikai ar tādu glāstošu daiļumu, bet tikpat lielā mērā – arī ar satraucošu vai pat uz nerviem krītošu tekstu, kas jums drīzāk iedzels, nekā izdziedēs. Tikpat labi varētu teikt – “dzeja dzirdina” vai vienkārši “dzeja dzīvo”.
Mārketings paliek mārketings, un tas ir vajadzīgs.
Bet man liekas, ka galvenā Dzejas dienu jēga un būtība ir tāda, ka cilvēki sastop dzejniekus, redz un apskata viņus, sajūt viņus kā fiziskas, reālas būtnes, dzird viņu balsi.
Dzeja iznāk ārā no grāmatas lappuses un uzrunā cilvēku personiskāk. Tas ir ļoti skaisti, un tā ir tradīcija, ko gribas turpināt. Visi pārējie izdomājumi varbūt ir tikai uzmanības pievēršanai.”
