Henrieta Verhoustinska: Ar ko visvairāk asociē sevi – kā dzejnieku, dzejas redaktoru, literatūrzinātnieku, kritiķi?
Kārlis Vērdiņš: Es domāju, ka esmu cilvēks, kam patīk teksti, un tas arī visu izsaka. Tieši kādās formās mīlēt tekstu, kuru dienu, tas jau ir garastāvokļa jautājums.
Tātad nodarboties ar dzeju vai kritiku – tas ir garastāvokļa jautājums?
Nē, tas drīzāk ir termiņa jautājums.
Jo termiņi karājas virs jūsu galvām kā Damokla zobeni…
Es domāju, ka visi, kas raksta tekstus, ir tādi cilvēki, kas staigā ar tādiem Damokla zobeniem virs galvām katru dienu un visu laiku sarāvušies gaida, kad vēl pienāks kāds termiņš un zobens uzkritīs uz galvas.
Un atskanēs telefona zvans.
Jā, un tad visi visu laiku jūtas vainīgi par kaut ko, ko nav kādam uzrakstījuši. Tad aiziet uz kādu pasākumu, kur kāds skrien klāt un saka: "Kāpēc tu man neko neesi iesniedzis? Kad būs?" Tāda ļoti grūta dzīve.
Izklausās tiešām pēc grūtas dzīves. Savulaik šeit, tavā vietā, sēdēja Māra Zālīte, un viņa ieteica "Kultūrdevu" sākt ar dzejoli. Varbūt tev ienāk prātā kāds šiem apstākļiem piemērots dzejolis?
Tā kā mēs ar Ivaru Šteinbergu aizvadītajā gadā rūpējāmies par Jāņa Rokpeļņa rakstu pirmā sējuma veidošanu, tad es varētu noskaitīt šo īso Rokpeļņa dzejoli, kas tur būs iekšā.
Dzestri dzeguze kūko,
Meldros pīļtēviņš skrien,
Smilšu un mākoņu kūkas
Būs tev uz galda ikdien’,
Govis kā plīts riņķi brūnas,
Vardes kā šuneļi rej,
Atsaki tālsarunu,
Piezvani klātbūtnei.
Vai tev pašam dzeja ir ikdienas ēdienkartē?
Tā sanāk, taču ar dzeju ir diezgan viegli pārsātināties. Es nevarētu no rīta līdz vakaram tikai lasīt dzeju, rakstīt dzeju, atdzejot dzeju, domāt par dzeju, kritizēt dzeju, tad es droši vien būtu galīgi traks palicis.
Sajucis prātā!
Jā.
Mirdzai Ķempei šomēnes ir 115. dzimšanas diena. Vai tev ir kāds priekšstats par Mirdzu Ķempi no studiju laikiem?
Jā, esmu lasījis viņas dzejoļus. Viņa ir rakstījusi arī dzejoļus prozā, par tiem es rakstīju savā pētījumā par dzejprozu. Jā, šīs tiešām brīnišķīgās vēstules grāmatā "Mīlestības tuvskati". Mirdzas Ķempes sarakste ar Eriku Ādamsonu, tas ir arī tāds ļoti interesants materiāls, ko lasīt.
Kā tev šķiet, vai viņas sovjetiskā dzeja bija pārliecības lieta vai tomēr konjunktūra?
Es teiktu drīzāk, ka konjunktūra, jo viņas pirmais krājums "Rīta vējš" iznāca uzreiz pēc kara, un tur lielākā daļa dzejoļu bija sarakstīti vēl pirmskara laikā. Tie bija ļoti apolitiski un jutekliska mīlas lirika, kā arī tie padomiskie dzejoļi īsti nesekoja tam staļinisma burtam, līdz ar ko viņa saņēma diezgan skarbu kritiku par savu pirmo krājumu un pēc tam jau iemācījās rakstīt ''pareizi''.
Vai šodien mēdz būt konjunktūristiska dzeja?
Noteikti ne tādā veidā, kā tas bija padomju laikos, it sevišķi Staļina laikā. Mūsu sabiedrība tomēr ir cita sabiedrība – demokrātiska. Mēs vairāk varam izpaust sevi, meklēt veidus, kā strādāt ar valodu. Mums nevajag iztapt, lai gan, kā jau es to pēdējos gados esmu novērojis, Latvijā kultūra tomēr ir ļoti atkarīga no valsts finansējuma.
Es domāju, ka rakstnieks ir spiests rēķināties ar to, ka, ja viņš grib Kultūrkapitāla fonda stipendiju, grāmatas izdošanas atbalstu, vēlas kandidēt uz balvām un nominācijām, tad ir jāraksta tā, lai būtu smuki, lai patiktu žūrijām, tā, lai viss būtu kā īstam rakstniekam.
Viņam jāizpēta ekspertu un žūriju sastāvi.
Jā, mēs te esam savā mazajā dīķītī un zinām, kas ir labi, kas ir slikti, kas kuram patīk, kas kuram nepatīk, līdz ar to varbūt tā nav tāda pilnīgi apzināta konjunktūra, bet ir ļoti skaisti laiku pa laikam tomēr iziet no tā visa ārā un paskatīties no malas.
Vai tu esi savā dzejā iespaidojies no klasiķiem? Pirms trim gadiem biji iesaistīts rakstnieces Montas Kromas simtgades pasākumos un daudz par viņu pētīji, runāji publiski. Vai, piemēram, Monta Kroma iespaidoja tavu dzeju tolaik, kad tu viņai biji tik intensīvi pievērsies?
Grūti pateikt, esmu lasījis diezgan daudz dzejoļu visā savā apzinīgajā mūžā, un ir ļoti grūti pateikt, vai būtu viens dzejnieks, kas mani ietekmējis. Tur ir daudzas ietekmes kopā. Montas Kromas grāmata bija man jau bērnībā vecāku plauktā, bet es atceros, ka bērnībā viņas dzejoļus īsti nesapratu un neuztvēru, tad, tikai augot lielākam, mainījās domas, un es viņu atklāju kā tādu mīļu dzejnieci.
Tev ir dzejoļu krājums "Pieaugušie", bet Monta Kroma rakstīja dzeju pieaugušajiem.
Gan pieaugušajiem, gan bērniem.
Vai skolās ir jābūt obligātajai literatūrai?
Jā, noteikti.
Es domāju, ka skolā mēs tomēr apgūstam, kas mēs esam, no kurienes nākam, kādas ir mūsu kultūras tradīcijas. Ja mums nebūs kopīgu kultūras pamatu, par ko runāt, tad mēs kā sabiedrība nevarēsim pastāvēt.
Mēs varam jūsmot par "Sprīdīti" vai "Lāčplēsi", varam par viņiem ironizēt, varam distancēties, bet mums ir jāzina, ka kaut kas tāds ir bijis. Citādi mēs būsim katrs pats par sevi un vienkārši nezināsim, kas mūs pagātnē ir vienojis.
Vai joprojām savā dzejā aizraujies ar Preiļu konceptuālismu. Tas ir dzejas veids, kurš izmanto gatavus tekstus, vienalga vai tie ir ņemti no "Facebook", vai gludekļa lietošanas instrukcijas, tas spēlējas ar jau gataviem tekstiem. Es pareizi paskaidroju šo virzienu?
Jā, lielā mērā tā ir.
Vai tas joprojām tev ir aktuāls?
Ļoti aktuāls, esam kļuvuši ne tikai par dzejniekiem, bet arī māksliniekiem, un esam izstādījuši savus tekstus izstādē "ES_TEXT" Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Mēs jau dzīvē esam sasnieguši pašas virsotnes.
Vai šodien dzejai ir mainījusies nozīme, salīdzinot ar tiem laikiem, par kuriem mēs runājam, kad Monta Kroma rakstīja savu dzeju?
Uz šo jautājumu es atbildu jau kopš 1997. gada. Jā, nozīme ir mainījusies, taču tas nenozīmē, ka nozīmes nav vispār. Laiku pa laikam ir kāds dzejas teksts, kas sabiedrību tomēr sašūpo un satricina. Man arī pašam pāris reižu ir bijis tas gods būt par šādu tekstu autoru. Tā ka, – jā,
teksts spēj izsist cilvēku laukā no komforta zonas vai gluži otrādi, ļoti iepriecināt. Tas notiek.
Tu raksti dzeju ne tikai tāpēc, ka tev vienkārši gribas, bet arī tāpēc, ka tev lūdz to darīt dažādi komponisti. Nupat ir nācis klajā Jāņa Lūsēna un tavs kopdarbs – mūzikls "Zvaigznes bērns", pēc Oskara Vailda pasakas. Vai tu esi cits Kārlis Vērdiņš, kad veido šos tekstus?
Sadarbojoties ar komponistiem, rakstot dziesmu tekstus vai libretus, es tomēr vairāk cenšos pakalpot darba kopējai idejai, kopējai estētikai. Šajā gadījumā bija svarīgi, lai šos tekstus varētu izdziedāt, lai tie virzītu uz priekšu darbību, lai tie iedvesmotu Jāni Lūsēnu rakstīt mūziku.
Tev pašam patīk tā Vailda pasaka?
Jā, es bērnībā to lasīju un fantazēju par to.
Un kādi ir tavi plāni šajā mūzikas tekstu nozarē?
Man nav plānu, es gaidu, kad man zvanīs telefons un liks kaut ko darīt.
Vai tu kādreiz apvainojies, ka tavi dzejoļi ir nosaukti par romantiskiem?
Kad es strādāju "Latvijas enciklopēdijā", man vajadzēja rakstīt šķirkli par Jāni Elsbergu, un tur arī bija jāizdomā kaut kāds dzejas raksturojums vienā teikumā, tad viņš arī teica: "Raksti, ko gribi, tikai neraksti, ka es esmu kaut kāds tur romantisma ietekmēts!" Ja mēs tagad lasām tikko iznākušo dažādu valstu romantisma dzejas antoloģiju "Zilā puķe" Viestura Vecgrāvja sakārtojumā, tad, manuprāt, tas, no kā visi baidās, ir sentimentālisms, nevis romantisms. Ja mūs salīdzinātu ar Džordžu Gordonu Baironu, tad tas it kā nav nekāds apvainojums, bet šajā jaunajā antoloģijā arī ir tā vācu romantisma tradīcija, kas ir diezgan sentimentāla. Tur ir vēl visādi plaši pārstāvēti dzejnieki, ar kuriem mēs negribētu tik daudz līdzināties.
Kā tu domā, kas atšķir jauno paaudzi no tavējās?
Es ļoti priecājos par mūsu jauno un talantīgo dzejnieku paaudzi.
Dzejnieki nedzīvo tikai kaut kādā dzejas geto – dzeja un pētniecība, dzeja un mūzika, dzeja un vizuālā māksla, dzeja un teātris, performance, viss iespējamais. Ja dzeja draudzējas ar citām mākslām, top starpdisciplināri projekti, un tas arī raksturo mūsdienu dzejas specifiku.
Tas ir teksts, kas tomēr ir fleksibls, ko var pielāgot citām mākslām un radīt visādas hibrīdlietas.
Kā tev šķiet, vai tēma, ka šobrīd tiek apspriests Civilās savienības likums, ir īpaši aktuāla Latvijas sabiedrībā?
Jā, šī tēma būs aktuāla, kamēr arī Latvijā cilvēki baudīs tās pašas tiesības, kādas bauda Rietumeiropā un, kad mēs tuvosimies šai izpratnei, kas ir cilvēka tiesības, cilvēka brīvība, cilvēka cieņa un attiecīgi arī izturēsimies pret dažādām sabiedrības grupām.
