Divas Almas, tētis, suns un laimes bērni ūdenstornī. Par LALIGABAi nominētajām bērnu grāmatām

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Latvijas literatūras gada balvai 2022. gadā kategorijā "Bērnu literatūra" nominētas četras grāmatas: Ineses Zanderes "Divas Almas", Lauras Vinogradovas "Tētis un suns", Lotes Vilmas Vītiņas "Ūdenstornis" un Luīzes Pastores "Laimes bērni".

Latvijas Literatūras gada balvas (LALIGABA) nominantus portālā LSM.lv apskata balvas iepriekšējo gadu pretendenti, laureāti un žūrijas dalībnieki.

Ineses Zanderes grāmatā "Divas Almas" ("Liels un mazs") titulvarone pirmklasniece vasaras brīvlaikā laukos pie vectantītes apgūst "būt" un "nebūt" tēmu. Līdzīgi kā Šekspīra Hamlets savā monologā runā par bailēm no nāves, "šīs vēl neatklātās zemes, no kuras vēl neviens nav pārnācis", Alma vectantītei jautā tieši: "Kas notiek ar cilvēku, kad viņš ir nomiris?" Jautā pēc tam, kad viņu mentāli ir iznīcinājis vārda graujošais spēks, aiz kapu sētas izdzirdētais citas Almas bērēs teiktais: "Mūsu Alma ir mirusi." Bērns atbildi no vectantītes īsti nesaņem, dialogs nesanāk, un Alma, tikpat viena kā Hamlets monologā, savu nebūtību vēro vienatnē pie spoguļa, kur viņas attēls ir izgaisis, viņas vairs nav. Arī mājas vārds "Velēnas" uzsit kapu smārdu, kapos miroņi guļ zem velēnām, kapu sēta ir apsūnojusi tieši tāpat kā "Velēnu" māju jumts.

Šeit man sametas bērna žēl. Skarbi. Blakus nav tēva un māmulītes, bērnam nav patvēruma pašam savā istabiņā, savā šūpulī, rotaļlietās un draugos, un skarbā Zandere nepiedāvā mierinājumu pasaku stilā, kā to mazliet sērīgos, tomēr visai dzīvelīgos pēcnāves aprakstos dara, piemēram, Astrīda Lindgrēna grāmatā "Brāļi Lauvassirdis" vai Džeims Metjū Berijs grāmatā "Pīters Pens". Dzīvē, īstenībā mazo Almu atgriež sāpes, viņai ieskrāpē kaķis, un viņa atkal top spogulī sev saredzama.

Vai tikai sāpes padara cilvēku par cilvēku, man jājautā. Pozitīvisti, to sadzirdējuši, ģībst.

"Divas Almas" vēsta par pārvērtībām bez robežām. Fantāzijās un sajūtās Alma jūtas kā zivs ar neredzamu asti vasaras zaļajā ezerā, kā zvirbulēns skolā, kā putnēns kāsī lidojumā uz siltajām zemēm kopā ar klasi un kāša barvedi skolotāju. Grāmatas beigās Alma ir iemācījusies pārvērsties un saplūst ar savu mirušo vārda māsu, ar savu nebūtību. "Dzīvs un miris kopā der," teica Rainis lugā "Spēlēju, dancoju". Mirušais ir dzīvs, dzīvais ir miris, nāves nav.

Lai drošāk turētos šimpus kapu sētas, Zandere ir iešifrējusi, manuprāt, četrus risinājumus. Pirmais, ir jāēd, šķīvis ar zirnīšu un burkāniņu uzbrukumu kartupeļu cietoksnim jādabū tukšs par katru cenu, dzīvība jānotur fiziski, siltā vectantītes rabarbermaize garšo gan dzīvajiem, gan mirušajiem. Otrais, jāpriecājas, ja smaids nerodas pats no sevis, tas vismaz jāpiezīmē spogulī ar flomāsteru līdz ausīm. Trešais, istabā kā balti mākoņi jāielaiž iepriekšējo paaudžu viedums un gaišā piemiņa. Ceturtais, dzīves krāšņums rodams sadzīvē, ikdienībā, kur podā uz palodzes zied sarkana ģerānija.

Nodrebu, lasot par to, kā mirusī Alma vectantītes atmiņās uz irbiem dur reņģēm acis kūpināšanai dūmu mājiņā un maziņā titulvarone tai dara pakaļ. Grāmatas pirmajās lappusēs Alma pati jutās kā zivs. Vai tiešām pašiznīcināšanās nojausmas? Tik blīvā un īsā tekstā diez vai zivju sakritība ir nejauša.

Pēc šīs pēdējās atklāsmes izmisīgas un nesavaldāmas asociāciju straumes arī mani kā zivi kopā ar visām Almām rauj projām no grāmatas vasaras zaļā ezera mūsu šīpavasara šausmu ezerā uz Doņecku un Lugansku, pašlaik, kad rakstu šīs rindas, ir 2022. gada 4. aprīlis, kara 40. diena.

Lauras Vinogradovas stāstā "Tētis un suns" ("Zvaigzne ABC") pirmklasniecei Magdai vasaras brīvlaikā jātiek galā ar fundamentālu pārestību, viņai uz laiku tiek atņemts lielais dzīves balsts un spēks, un mīlestība, kurai viņa pieķērusies kā mazais dadzītis. Viņas tētis dodas peļņā uz Zviedriju, un nabas saite ir sāpīgi pārtūkusi gluži ģeogrāfiski, sveiciens Freidam.

Lai gan blakus ir mamma, brāļi, māsa un sētas bērni, savrupā, introvertā Magda aizvainojumā noslēdzas, uzbūvē un noslēpumā notur pati savu pasauli, nevienu tur neielaiž, iekārto sev dzīves telpu gan domās, gan materiāli, tas ir, iekopj savu sakņu dārzu aiz šķūnīša. Šeit Magdas draugi un par cilvēkiem svarīgāki sarunu biedri ir tomāts, gurķis, zemene un dilles, un apkārtklīstošs bezpajumtes suns.

Mazā Magda ir tik līdzjūtīga, nokaltušo tomātu viņa žēlo un apbērē kā dzīvu būtni un vēlas glābt visu, kas glābjams, – ne vien suni, bet arī čiepstētājus uz brūkoša šķūnīša jumta. Šeit dzīve Magdai uzsit vēl vienu punu, bez puniem neviens vēl nav izaudzis, otrais sveiciens Freidam. Puns sanāk pasmags – kritiens no jumta, sasista galva, lauzta kāja, slimnīca un ģipsis.

Bez tēta ar kāju ģipsī – šis ir bērna augšanas dramatiskākais un depresīvākais mirklis, Magda atsakās staigāt ar kruķiem, tikai guļ. Bet seko straujš un pasakains atrisinājums. Bezgala laimīgās beigas ģimenes idillē. Tētis, sapelnījies naudu, atgriežas mājās, mamma cep brokastu pankūkas, graustu šķūnīši ir novākti, jaunas sēklas Magdas mazdārziņam sagādātas, ģipsis noņemts.

Tik jauka šī Lauras Vinogradovas grāmata kā silts un pārliecinošs saules stars mūsdienu ģimeņu un citu attiecību lauku diezgan tumšajos mākoņu krāvumos.

Tikai viena piezīme. Suņa klibā kājiņa palika neizārstēta. Vai tā būtu maziņā āža kāja? Trešais sveiciens Freidam.

Kas gan ir Lotes Vilmas Vītiņas noslēpumainais "Ūdenstornis" ("Liels un mazs")? Lasītājs šo mīklu min no grāmatas pašas pirmās lappuses līdz pēdējai. Galā tā izrādās neatminamā mīkla, katram lasītājam atminējums būs savs. Daži piedāvājumi no manas puses. Ūdenstornis ir 1) Daina Sirmā, 2) Lote Vilma Vītiņa, 3) saule rasas pilienā, 4) varavīksne baltās krāsas laukā, 4) iekšpagalms, 5) lidojums sevī, 6) tīņa gadi. Vienlaikus turu prātā arī realitāti, ūdenstornis mūsdienās ir brūkoša pamestība, jo ūdeni pašlaik iegūst no zemes dzīlēm ar sūkņiem, ūdenstorņa rezervuāri nav nepieciešami. Tornis ir augstākais, ko cilvēks spēj uzbūvēt, ūdens ir dzīvības avots, ūdens mūs nomazgā tīrus.

Ūdenstorni apdraud vai vismaz tam pretī stāv skola, zobus atņirgusi kā cietums, kur ik mirkli noris sīkas riebeklības, īpaši matemātikā, bet sportā pēc veca, lēna un nikna skolotāja svilpes jāriņķo pa apli, cik tik ātri var. Labi, ka lasītājam ir parādīts glābiņš, stundu starpbrīžos ūdenstornī ir iespējams iekļūt pa mazajām, zaļajām durtiņām skolas sienā. Otrs glābiņš ir logs, par pērļu zvejnieku skolotāja stāsta, skatīdamās ārā pa logu. Trešais variants, Lote Vilma Vītiņa kā akrobāts prot stabili stāvēt ar vienu kāju ūdenstornī, bet ar otru, kur vien vajadzīgs, piemēram, ēdnīcā.

Ūdenstornī mīt skaistuma sirds un zilais draudzības zirgs, rakstnieki, asaru spaiņi, tēta sakošļātā ceļmallapa uz bērna brūces, tur vecāsmātes rokas pin bizes, šausmas sarodas nezin no kā, tur puķes nenovīst un gaismu rāda malduguntiņas. Šo milzu bagātību apsardzei Lote Vilma Vītiņa ir norīkojusi Eiropas kultūras stiprāko un uzticamāko sargu no antīkās pasaules – Cerberu. Lasītājs var būt mierīgs, dzīvības un nāves robežu Cerbers nosargās.

Kad ūdenstorņa sapnī kāds vārdā nenosauktais pamāj, Lote Vilma Vītiņa metas prom jaunajā esamībā. Rozā zefīros gaiss smaržo kā konfekšu fabrikā, smaidi pie jūras izpeld kā spožas zivis ar sudraba burām, krūtīs lēkā oranžas bumbiņas, mīlestības sarunās vārdi skan brīnišķīgi kā badmintona mušiņu atsitienos.   

Diemžēl pašā skaistākajā brīdī, kad mīļotajam durvis uz ūdenstorni ir atslēgtas vaļā, grāmatas lapās uz rozā fona biezā slānī bango melni viļņi, vārdi noslāpst klusumā, un drīz vien no mīlestības pāri palikusī čaula tiek nobāzta atvilktnē, jo ir jāgatavojas izlaidumam uz augstpapēžu kurpēm. Izlaiduma treknos ziedus Lote Vilma Vītiņa sanes ūdenstornī.

Šoreiz neskopošos, kā lasītāja esmu iznesta ārā no krastiem sajūsmā par ūdenstorņa krāšņo arhitektūru un dekoriem.

Nobeigumā ieteikums. Lai sekmīgāk pildītu iespēju pilno starojumu kuģī tālumā, iesaku Izglītības un zinātnes ministrijai sadarbībā ar pašvaldībām nekavējoties visas vispārizglītojošās skolas pārcelt uz vietējiem ūdenstorņiem un stacijām.

Luīzes Pastores grāmatā "Laimes bērni" ("Liels un mazs") aizrauj gluži vai kosmiskais vēriens, plašais atvēziens laiktelpā no zvaigžņotajām debesīm līdz pazemes valstībai, no Latvijas līdz Venecuēlai, no nezināmām civilizācijām līdz reālas, konkrētas ģimenes portretam siltā apskāvienā. "Visuma struktūras apbrīnojami līdzinās atoma uzbūvei." "Nevis es vēroju zvaigznes, bet zvaigznes un bezdibenīgais melnums novēro mani."

Sižets vēsta par latvieti Aleksandru Laimi Venecuēlā, konkrētāk, par viņa bērnu un zviedru žurnālistes Līses piedzīvojumiem pārgājienā, meklējot džungļos pēkšņi pazudušo tēvu. Grāmatu bērnišķīgam lasītājam droši var ieteikt arī kā vienkārši aizraujošu piedzīvojumu romānu.

Cik smalki "Laimes bērnos" vienādajā skanējumā sabalsojas laimes vārds. Uzvārdā nav pazudis sugas vārds, tātad lasītājs kopā ar grāmatas varoņiem meklē gan Aleksandru Laimi, gan laimi. Laime/laime tiek atrasta džungļos Velna kalnā ar Eņģeļu ūdenskritumu. Lai to atrastu, jāceļo cauri biezokņiem, jāsadarbojas un jācīnās ar zvēriem un augiem, un upi, un labi tie jāpazīst (zaļā domāšana?), jāsaprot kalna taku labirinti un jāatrisina strupceļš (loģiskā domāšana, pieredze un intuīcija?), no virsotnes labprātīgi jākrīt tumšā aizā, tur iekritušiem, jāļaujas pazemes ezera straumēm (bezapziņai?).

Kalna viducī atrodas ne vien Laime/laime, bet arī par mums garā pārāka, nevienam nezināma civilizācija – mazie cilvēciņi, sen izmirušie pleziozauri divu plaukstu lielumā, domu skaidrība, tik vienkārša kā elpošana, un spēja uzmosties no nāves (nākotne?).

Dabas varenībai, kur cilvēkiem nekādas varas, grāmatā pretstatīti cilvēka radītie džungļi, tas ir, pilsēta. Un ne jau šāda tāda, bet Ņujorka. Kur labāk dzīvot? Laime mīt abās vietās, tēvs Aleksandrs Laime/laime paliek džungļos, dēls Aleksandrs Laime/laime pārceļas uz Ņujorku. Mēs pārsvarā, vismaz mēs še, Latvijā, saskaitām džungļus un Ņujorku un izdalām ar divi, sanāk tīri laba normālība, ko grāmatā "Laimes bērni" pārstāv visai amizanta žurnālistu kompānija. Bet džungļu iemītnieks Laime ar divi nedala, viņš spēj sevī abas stihijas saskaitīt, džungļu miteklī viņam pieder kultūras sasniegumi – milzu bibliotēka vārda tiešajā nozīmē. Un līdz ar to spēja iemiesot laimi sevī.

Grāmata brīdina, ka mūsu laimes drauds ir tūrisms un mantkārība. Pat visnotaļ simpātiskā un drosmīgā Līse nenoturas, Līse apzogas, apzog bērnu. "Cilvēki zelta tuvumā pārvēršas par zvēriem."

Grāmatā zīmīga šķiet arī pedagoģiskā stīga. Informācijas pārbagātības nogurdināto tīni tā rosinās pētīt un mācīties tālāk pašam. Arī es nekavējoties paralēli "Laimes bērnu" lasīšanai skatījos ziņas, attēlus un filmas par latviešu bēgļiem Venecuēlā pēc 2. pasaules kara un par man mazzināmo džungļu floru un faunu, un klimatu.

Luīzes Pastores spožajā vēstījumā gribētos pamainīt divas domas, ja vien tas būtu manos spēkos. Pirmkārt, Velna kalnu pārdēvētu par Dieva kalnu. Otrkārt, pie Aleksandra Laimes sūtītu nevis zviedrieti, bet gan kādu krampīgu Latvijas žurnālisti, Ilzi Lasmani-Broži vai Ievu Alberti, piemēram.

LALIGABA 2022

LALIGABA apbalvošanas ceremoniju varēs vērot 1. maijā Latvijas Televīzijas pārraidē, kas top sadarbībā ar teātra trupu "Kvadrifons". Mūža balvu par nozīmīgu ieguldījumu Latvijas literatūrā ekspertu komisija nolēmusi piešķirt dzejniecei, prozaiķei un tulkotājai Dainai Avotiņai.

Lasītāju balva tiks noteikta publiskā balsojumā sadarbībā ar sabiedrisko mediju portālu LSM. Balsot iespējams no 29. marta līdz 22. aprīlim.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti