Mācītājs Krists Kalniņš 10 gadus ir kalpojis Rīgas Vecajā Svētās Ģertrūdes luterāņu draudzē, taču dzejoļu krājums tapis piecpadsmit gadu laikā. LTV raidījumā “Rīta Panorāma” mācītājs stāstīja, ka dzejoļu krājums veidots kā pateicība līdzcilvēkiem: “Tā sajūta šogad ir mazliet citādāka, gribas skatīties atpakaļ un saprast, kas ir noticis, un, protams, arī ieraudzīt, ka ļoti daudz kas labs ir noticis. Tāpēc nāca ideja, ka es varētu radīt kaut ko, ar ko cilvēkiem es varētu pateikties par to, ko viņi man ir devuši.”
Raksturojot dzejoļa krājuma neparasto nosaukumu, Krists Kalniņš atzīmēja, ka tam ir saistība ar ticību.
“Man diezgan daudz cilvēki prasa par šo nosaukumu. Kā jau es esmu kaut kur sacījis, “niekkalbītis” ir vārds, ar kuru es ikdienā nedzīvoju, un tas atnāca vienā lūgšanas reizē. Un tā lūgšana bija tik ļoti bērnišķīga, tik ļoti dziļa, tik ļoti patiesa un uzticīga, un pēkšņi pie šīs lūgšanas radās šis vārds “niekkalbītis”,” stāstīja mācītājs. “Šim vārdam ir divas nozīmes. Viena nozīme ir tā, ka mēs visi dzīvojam pasaulē kā niekkalbīši, mēs esam lētticīgi, mēs uzticamies visādām lietām, pasaule un cilvēki mūs pieviļ.
Otra nozīme man ir dziļāka un svarīgāka, kā es jau teicu, attiecības ar Dievu aicina uz uzticēšanos. Tur ir jāizkāpj ārā no mūsu pieaugušo racionalitātes, mums ir vajadzīga šī bērnišķība.”
Darbs pie dzejas krājuma noticis piecpadsmit gadu garumā. Mācītājs uzsvēra tā personisko nozīmi: “Patiesībā jau ir tā, ka tas dzejoļu krājums ir retrospektīvs atskats uz manu dzīvi 15 gadu garumā, kopš es sāku rakstīt dzejoļus, dzīvojot Amerikas Savienotajās Valstīs. Šis dzejoļu krājums ir par mani kā par cilvēku ar miesu un asinīm, ar dvēseli, ar manu ticības dzīvi, un man šķiet, ka tas ir fragmentiņš no manas dzīves. Mums visiem ir fotogrāfijas telefonos un albumos, kur mēs varam atskatīties, bet šis ir kaut kas dziļāks, tas ir par mani. Tas varbūt ir viskailākais vai patiesākais, tās ir gan manas cīņas, gan arī dzīves svinēšana tajā visā un liela pateicība gan Dievam, gan cilvēkiem, kas ir bijuši šajā laikā un palīdzējuši iziet cauri pavisam ne viegliem gadiem.”
Mācītājs arī skaidroja ticības un pārdomu nozīmīgumu Adventes laikā: “Ja es varētu lūgt Dievam kaut ko vienu, ko es varētu uzdāvināt cilvēkiem, es gribētu cilvēkiem uzdāvināt ticību. Ko nozīmē ticība – tās ir dzīvas attiecības ar Dievu, tā ir patiesības vieta, kurā tu stāvi un no kuras dzīvot šai pasaulē ir, nevar teikt, ka vienkāršāk, – bet tā dod kodolu un pamatu, ka tu neizšķīsti uz visām pusēm. Par Adventes laiku domājot, es novēlu cilvēkiem padomāt, kas ir tas viņu kodols, tā viņu serde, tas viņu dziļums, uz kura stāvot viņiem ir šī dāvana atšķirt, kas ir tā patiesība, kas dod dzīvību un spēku un mieru šajā laikā, kad ir ļoti daudz satraukuma un nemiera.”
