Latvijas Literatūras gada balvas (LALIGABA) nominantus portālā LSM.lv apskata balvas iepriekšējo gadu pretendenti, laureāti un žūrijas dalībnieki.
Jurga Vile, Lina Itagaki “Sibīrijas haiku”
No lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere. Izdevējs: “Liels un mazs”.
Teksts grāmatā spēlē tikai vienu no lomām. Otru – ilustrācijas un grafiskā romāna/komiksa stils. Trešo – tēma un ar to saistītās asociācijas. Teksts savu lomu izpilda tik labi, cik vien to atļauj tam atvēlētā loma. Proti, tas ir bērna acīm izstāstīts deportāciju pieredzes stāsts ar labi zināmiem pieturas punktiem – ģimenes izšķiršana, bads, ziema, nāve, iekļaušanās vietējo sabiedrībā un to portreti. Tulkotāja Dace Meiere atbilstoši teksta emocionālajai spriedzei atradusi vārdus latviešu valodā. Šī ir brīnišķīga grāmata, par kuru es neņemos apgalvot, ka tās adresāts spēs izvērtēt grāmatas saturu kā tādu, kuru viņam vajadzētu būt lasījušam citu grāmatu vidū. Tomēr domāju, ka tieši neparastais risinājums, kā runāt par Sibīriju, grāmatu noliek līdzās citiem izvirzītajiem darbiem tulkotās literatūras klāstā, nevis kāds specifisks sasniegums tulkojumā, ja vien par tādu neuzskatām vairāku haiku atdzejojumu.
Edvards van de Vendels, “Zilās zāles vasara”
No holandiešu valodas tulkojis Dens Dimiņš. Izdevējs: “Liels un mazs”.
Otrs tikpat kvalitatīvs darbs, kas izceļas citu darbu vidū ar smalkjūtību un viegli iekrāsotu (ne zilu, nē, protams) konflikta potenciālu starp varoņiem, kad tie nejūtas droši un brīvi, un skaidrībā par savu identitāti gan paši savās, gan citu acīs. Abi puiši – Tiho no Nīderlandes un Ulivers no Norvēģijas – uzauguši tolerantā rietumu demokrātijā, tomēr nebauda vis viennozīmīgu sapratni par savu homoseksuālo orientāciju. Savādā kārtā arī amerikāņu sabiedrība, kurā viņi nokļūst kā vasaras nometnes audzinātāji, nav tik atvērta, kā mums par to liek domāt oficiālie masu saziņas līdzekļi un paziņu stāsti. Kāpēc tā, grūti teikt. Visādā ziņā, pirmām kārtām, šī darba vērtība slēpjas tajā iekodētajā “audzināšanā”, tikai tad –estētiskajā vērtībā. Valoda ir adresēta tīņiem, es pat teiktu, jaunākā vecuma tīņiem, un atbilstoši tam Dena Dimiņa tulkojumu uzskatu par lakoniski precīzu, kaisles un romantikas jūtu dinamikai atrodot pareizo valodas temporitmu. Vai šī ir viena no pērnā gada vērtīgākajām grāmatām estētiskā ziņā, kas tomēr ir tulkojuma kritērijs, neesmu pārliecināts. Manuprāt, tā ir precīzs trāpījums tēmas aktualitātē un kā tāda nokļuvusi nominantu listē.
Leonīds Dobičins, “Enpils”
No krievu valodas tulkojusi Māra Poļakova. Izdevējs: “Orbīta”.
Neticami, bet vēl viens pusaudža acīm izstāstīts stāsts. Pievienojot šiem trim tulkojumiem Andra Kalnozola romāna “Kalendārs mani sauc” galvenā varoņa atrašanos mūžīgā pusaudža prāta attīstības stadijā, rodas neparasts 2020. gada literatūras vilnis, kam, pagaidām neizprotamās sakarībās, jāpievieno pandēmija kā cita rakstura vilnis, kura sekas redzēsim nākotnē.
Kas ir iemesls, kāpēc galvenie vēstītāji gan par pagātnes notikumiem – Sibīrija četrdesmitajos, 20. gadsimta 20. gadi Enpilī (Город Эн) –, gan par mūsdienu notikumiem “Zilās zāles vasarā” ir pubertātes vecuma jaunekļi, lai lauza galvu literatūrzinātnieki.
Dobičina darbs ir dienasgrāmatas imitācija, kas vēsta par pilsētiņas iedzīvotājiem, skolu, “sabiedriskām” iestādēm un vietām – pastu, veikalu, tirgu, vilcienu, Mītavu, un ikdienu. Uz galveno varoni neizdzēšamu iespaidu atstājušas Gogoļa “Mirušās dvēseles”, un ikdienas ainavu viņš nu redz ne gluži Gogoļa varoņiem radniecīgā groteskā spogulī, bet kā tādu, kurā Gogoļa varoņi uzrodas un nozūd kā mirāža tuksnesī. Viss it kā sadzīviski atpazīstams un reāls, bet – ar niecīgu deformāciju, kas rodas, ja Skroderdienu izrādē pār skatuvi pāriet Edgars un Kristīne.
Kaut arī mani mulsina aktīvais pēdiņu lietojums, visticamāk, pakļaujoties oriģināla likumībām, saredzu tulkojumu kvalitātes tā, it kā lasītu vecajā drukā nodrukātas “Enpils Ziņas”, kad dāmas matos sprauž vijolītes, maman aizrāda, ka atkrist gultā ir neuzvedīgi, luteru baznīcai līdzās uzceļ pareizās ticības, un dzīve rit kā romānā.
Čārlzs Bukovskis, “Kodiens”
No angļu valodas atdzejojis Jānis Elsbergs. Izdevējs: “Neputns”.
Ja par oriģināldzejas nominācijām parasti ir vislielākie strīdi, tad atdzejā nominantu listē, kā likums, iekļūst patiešām izredzēti darbi, un lielajam notikumam – tapt atdzejotiem latviešu valodā – tos izraudzījušies ne tikai atdzejotāji, bet vispirmām kārtām jau kāda neredzama kultūras vēstures sijātājroka. Čārlzam Bukovskim arī dzejā (viņa pūrā vēl ir stāsti un romāni) patīk izstāstīt dzīvi visos sīkumos, paspaidīt dzīves, šīs amorālās meičas, mīkstumus, kaut ko uzdzert virsū – un galvenais –, ja paliek nelabi, pagūt aizskriet līdz tualetei. Šāda nostāja – pret sevi, pasauli un, galu galā, tekstu –, ko Bukovskis izkopis līdz dievišķa reibuma pilnībai (pirmā dzejas grāmata iznāk tikai četrdesmit gadu vecumā), arī no atdzejotāja prasa īpašu precizitāti šķietami ikdienišķu situāciju un ļoti personisku nepatikšanu vai patikšanu interpretācijā latviešu valodā. Jo dzejnieka liktenis – tā ir vienreizēja, apbrīnojama precizitāte. Un Jāņa Elsberga Čārlza Bukovska vārdi trāpa precīzi kā iepriekš neplānots piektdienas kodiens, kad tu nojaut, ka sestdiena var arī nepienākt. Kaut kā nenovēršama klātbūtne vai plivināšanās kaut kur aiz pakauša būtu pirmais, kas, lasot dzeju, jāsajūt, un Čārlza Bukovska “Kodienā” šī dzejas virsvērtība iznirst burtiski katrā rindā. Pats dzejnieks te droši vien kaut ko piebilstu par baltajām pelītēm, bet es atbildētu: “Dārgais mister Bukovski! Mēs labprāt saņemtu vēl kādus Jūsu dzejoļus...” (180. lpp.)
