Sadaļas Sadaļas

Labrīt

Emocionālā vardarbība. Sieviete: Viņš mani pazemoja un noniecināja

Labrīt

Speciāliste: Latvijā svarīgi saprast, kā veidot cilvēkresursu stratēģiju veselības sistēmā

Vijas Laganovskas debija prozā - stāstu krājums "Pirms un pēc"

Cilvēks nepiedzimst ļauns. Ar savu stāstu krājumu «Pirms un pēc» iepazīstina Vija Laganovska

“Viņas stāstiem piemīt vārdos grūti izsakāma burvība, tajos ir kaut kas rudenīgi mistisks” – tā par Vijas Laganovskas tikko klajā nākušo stāstu krājumu “Pirms un pēc” saka grāmatas redaktore Anda Ogriņa. Krājums ir Vijas Laganovskas debija prozā, līdz šim viņa bija pazīstama kā dzejniece un tulkotāja.

Krājums “Pirms un pēc” iekļauj 11 stāstus, kas atklāj cilvēka dzīvi visā tās plašajā spektrā, tikpat plaša ir stāstu laika un telpas ģeogrāfija.

Vijas Laganovskas stāstu varoņi galvenokārt ir lauku cilvēki, jo autore uzaugusi laukos un, kā pati saka, – lauku dzīvi “izkodusi līdz kaulam”. Vienmēr bijusi vairāk klusētāja un vērotāja, un tagad šie vērojumi, arī pašas pieredze sakausēta stāstos par dzīvi visā tās krāšņumā, skaistumā un arīdzan skarbumā.

Ne velti krājuma nosaukums ir “Pirms un pēc”, jo autore stāstu varoņus ļauj iepazīt dažādos dzīves periodos. Tieši tas ļauj arī nojaust, kāpēc, piemēram, viens no stāsta varoņiem Daumants mierinājumu meklē alkoholā, kāpēc Biruta nespēj tikt vaļā no sajūtas, ka viņa vienmēr visiem ir parādā, un kāpēc Ramonai tik grūti ieiet baznīcā, lai kā arī viņa vēlētos.

Mums ir tieksme redzēt tikai virspusi, mēs ātri spējam kādu nosodīt, bet daudz retāk aizdomājamies par iemesliem, kāpēc kāds cilvēks ir tieši tāds un kāpēc viņš rīkojas tieši tā. Savā ziņā Vijas Laganovskas grāmata arī ir šāds aicinājums – aizdomāties.

Autore stāsta: “Jā, jo es vienmēr pēc tā vados arī dzīvē – sākotnēji tas varbūt bija pat neapzināti – ka cilvēks nepiedzimst ļauns. Bet ir kaut kādi faktori, kas veido viņa izvēles, kāpēc viņš izvēlas vienu vai otru veidu, kā risināt problēmas.

Arī rakstot stāstus, es piedomāju, ka neviens no šiem varoņiem nav piedzimis ļauns, bet noteikti apstākļi ir veidojuši viņa izvēles.”

Stāstus caurvij arī doma, ka mūs veido ne tikai pašu konkrētā pieredze, bet mūsos atspoguļojas arī mūsu senču atstātais mantojums, un tas latviešiem ir gana sarežģīts. Ar karu pieredzēm, okupācijām un citām vēstures kolīzijām.

“Varbūt tas arī ir mans tāds virsmērķis – tieši rakstīt par šīm lietām, kas pārmantojas, un par to, kādēļ un cik daudz mēs paši spējam to mainīt, izmainīt sevī apzināti, un kas mūsos vienkārši notiek neapzināti, ko mēs pat nesaprotam, kāpēc mēs rīkojamies tā vai citādi,” skaidro Vija Laganovska.

“Cilvēks arī pats var daudz ko iespaidot, bet tas nav viegli. Es pati to esmu darījusi ar sevi, mēģinājusi kaut kā gremdēties pagātnē un iziet soli pa solim, lai kaut ko saprastu. Mainīt var tad, kad tu saproti, kas ar tevi notiek. Tas ir tā kā alkoholiķim pateikt, ka tu esi alkoholiķis. Bet, ja tu nesaproti apziņas līmenī, – jā, tad notiek šie procesi, bet tu nezini, kāpēc.”

Nav nejauši, ka stāstos ienāk citāti no Svētajiem Rakstiem, ka vairākos stāstos klātesošs ir Ziemassvētku vai Lieldienu tuvums.

Autore atzīmē: “Jā, šī saruna ar Dievu un vispār – kas ir Dievs un kas ir visas šīs mijiedarbības – cilvēks, Dievs, baznīca, ticība, – tas vienmēr man ir bijis ļoti svarīgs temats, es to joprojām risinu pati sevī un man svarīgi redzēt, kā tas izpaužas arī citos. Uz to viennozīmīgas atbildes man nav, jo, manuprāt, tas arī nav tik viennozīmīgi.”

Atšķirībā no daudziem citiem Vijai Laganovskai mīļākais gadalaiks ir rudens – un tieši novembris, un tad arī parasti notiek vislabākie notikumi viņas dzīvē, kā tagad pirmās stāstu grāmatas iznākšana.

“Varbūt tiešām vārdam ir spēks, un es esmu ierunājusi, ka visi labie notikumi notiek ar mani rudenī.

Es arī esmu dzimusi rudenī, novembrī. Es esmu arī tāda liela vienpate, man patīk būt vienai, man patīk, ka aiz loga kaut kas auro un, jo nejaukāks laiks, jo es labāk jūtos. Tā savdabīgi, bet tā ir. Tad tevī tā kā iekšā arī kaut kas notiek, tu vairāk domā, vairāk kaut ko gribi radīt, kaut ko sevī vairāk “pakustināt”,” atklāj Vija Laganovska.

Par rudenīgi mistisku Vijas Laganovskas stāstu krājumu dēvē redaktore Anda Ogriņa. Dzīvē grāmatas autori viņa raksturo kā gaišu, dzirkstošu un ļoti sievišķīgu sievieti, kura prozā savukārt spēj runāt arī ironiski, spīvi un skarbi, tā teikt – “spert tieši acīs”.

Kā uzsver Anda Ogriņa – var just, ka autore arī ļoti labi pazīst dzīvi, tāpēc savos stāstos viņa nekad nerunā tukšu.

“Iepazīstot arī viņas dzīvesgājumu, grūti ir iztēloties, ka tik gaiša, priecīga, trausla sieviete, ir pārdzīvojusi tik daudz ko. Un tas ir jūtams arī viņas prozā,” spriež Anda Ogriņa.

“Vija pati saka, ka prozā ir kaut kas mistisks. Es kā literatūras cilvēks varu teikt, ka, jā, tā patiešām ir, un arī viņas stāstiem piemīt vārdiem neizsakāma burvība. Jo, kad pirmo reizi lasīju šī stāstu krājuma manuskriptu, es iztēlē redzēju daiļu sievieti baltā kleitā stāvam tikko uzartā rudenīgā laukā. Tāda manā skatījumā ir Vija Laganovska, tāda viņa ir man, un tādu es redzu arī viņas stāstu krājumu.”

Vijas Laganovskas pirmais stāstu krājums “Pirms un pēc” nesen uzsācis ceļu pie lasītājiem, bet šobrīd viņa turpina strādāt pie sava pirmā romāna “Viltus saules”, kas jau tuvojas finišam. Romāns aptvers 100 gadu periodu Ansonu dzimtas dzīvē, un kā pirmais aizmetnis romānam bijis stāsts ar tādu pašu nosaukumu, ko var izlasīt tikko klajā nākušajā grāmatā. Romāns savukārt pie lasītājiem varētu nonākt nākamgad.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt