Grāmatā apkopoti jaunākie pētījumi par apģērba attīstību Latvijā, kā arī sniegti ieteikumi, kā tautastērpu komplektēt, lai visas tā detaļas būtu vienotas laikā, nevis sajauktas kopā no dažādiem laika periodiem.
Etnogrāfe Aija Jansone stāsta, ka priekšvēsture jaunajai grāmatai ir gana sena. Tā saistās ar 1998. gada Dziesmu svētkiem, kuru laikā pēc ilgiem gadiem notika tautastērpu skate. Šajā skatē – pēc Aijas Jansones vārdiem – varēja redzēt tādus brīnumus tautastērpu veidolā un tādus kultūrslāņu sajaukumus, ka viņai un arī citiem viņas kolēģiem uzreiz bija skaidrs, ka jāveido kāds metodisks līdzeklis, kas palīdzētu cilvēkiem apģērbties zinošāk.
Kādus gadus vēlāk arī tapa izdevums “Latviešu tradicionālais tautastērps un tā valkāšanas tradīcijas”, ko Aija Jansone izveidoja ciešā sadarbībā ar nozares speciālistiem, pati godīgi atzīstot, ka viņai šī grāmata tomēr ir diezgan liels kompromiss.
Pēc tam viņai bija vēl virkne pētījumu par apģērba attīstību dažādos Latvijas novados, un tagad visu savu zināšanu bagāžu viņa sakopojusi jaunajā izdevumā “Tautastērpa komplektēšanas pamati”.
“Galvenais nolūks tam izdevumam ir likt cilvēkiem padomāt, mācīties un zinošāk skatīties uz lietām,” uzsver Aija Jansone. “Nu nevajag pieiet primitīvi tautastērpam, jo tas nav tikai krekliņš, bruncītis, priekšautiņš. Tam pamatā ir ļoti liela vēsture, zināšanas, materiālās un tehniskās iespējas, kas ir jāzina, lai sevi nenostādītu smieklīgā situācijā.
Mēs gribam ar šo izdevumu aicināt cilvēkus skatīties, mācīties un censties nejaukt kultūrvēsturiskos slāņus.
Ja taisa senākā posma apģērbu, tad lai tas ir senākais visās detaļās. Ja taisa jaunākā posma, tad lai ir jaunākais visās detaļās.”
Grāmatas centrā ir 19. gadsimts, kura laikā notika ļoti būtiskas apģērba izmaiņas. Līdz 19. gadsimta vidum cilvēki valkāja taisnā diegā piegrieztus apģērba gabalus, diezgan monotonos, dabīgo šķiedru toņos. Tos rotāja nelieli krāsu akcenti, ko ieguva, krāsojot dzijas ar dabīgajām krāsvielām. Šis ir senākais posms, ko nosacīti dēvē par tradicionālo tērpu posmu.
Jaunākais posms savukārt sāk iezīmēties ar 19. gadsimta vidu, un to dēvē par tautisko tērpu posmu. Tad arī Latvijā notiek pāreja uz Eiropas tipa apģērbu. Parādās slīpā diegā piegriezti apģērbi, strīpaini un rūtaini brunči, liels košums un krāsainība, jo dzijas jau krāso ar ķīmiskajām krāsvielām.
Komplektējot tērpu mūsdienās, labais tonis būtu šos abus posmus nejaukt, bet bieži vien notiek pilnīgi pretēji. Aija Jansone skaidro: “Būtu vēlams padomāt par to, lai nejauktu kultūras slāņus. Bet ko mēs mūsdienās redzam? Pavisam jaunu, rakstainu Zemgales tērpu, kas ir 19. gadsimta 90. gadi, papildina ar 17. gadsimta vainagu vai arī 18.-19. gadsimta mijas balto villaini ar celu apaudiem. Tie ir ļoti dažādi kultūrslāņi salikti kopā.
Tāpat arī tas pats Lielvārdes sarafāniņš. Jā, tādu nēsāja 19. un 20. gadsimta mijā visā Latvijas teritorijā, ne tikai Lielvārdē. Bet tad, kad šādu sarafāniņu nēsāja, nevienam prātā neienāca siet apkārt Lielvārdes jostu.”
Vēl viens spilgts piemērs ir Krustpils tērps. Bieži vien var redzēt Krustpils tipa izšūtās villaines ar strīpainiem un rūtainiem brunčiem un vēl dažnedažādā salikumā, bet kā uzsver – Aija Jansone – arī tā nav taisnība, kaut arī šādi salikumi ir pat nopublicēti grāmatās. “Taisnība ir tā, ka tad, kad izšuva šīs te skaistās, baltās villaines, tad arī bija balti brunči ar nelielu rotātu brunču apakšmalu un galvasautu. Šis ir tas komplekts. Bet redziet, pirmie grāmatu izdevēji kā mācēja, tā salika, nopublicēja, un cilvēkiem tā iegājies – ja tas ir publicēts, tad tā ir patiesība. Diemžēl, ne vienmēr tā ir patiesība,” uzsver etnogrāfe.
Latvijas Nacionālā kultūras centra tautas lietišķās mākslas eksperte Linda Rubena uzskata, ka grāmata būs labs metodiskais materiāls ikvienam tautastērpa darinātājam un valkātājam, bet vienlaicīgi tā ir arī interesanta lasāmviela ikvienam, kurš interesējas par apģērbu vēsturi.
“Jā, šobrīd ir vērojama pieaugoša interese no sabiedrības par tautastērpiem dažādās paaudzēs. Tērpus darina ne tikai uz kāzām jaunais pāris, bet arī, piemēram, skolu beidzēji.
Tā kā tuvojas 2023. gada Dziesmu svētki, varētu būt, ka daudzi interesenti atkal sāks domāt par to, ko tad vilkt mugurā, un tagad vēl var paspēt darināt un nokomplektēt šos tērpus atbilstoši šai vēsturiskajai būtībai.
Tam arī šī grāmata ir domāta,” stāsta Rubena.
Aijas Jansones grāmatu “Tautastērpa komplektēšanas pamati” papildina arī vizuālais materiāls, kurā redzamas aizvadīto gadu veiksmīgākās tautas apģērbu rekonstrukcijas, kā arī Dziesmu svētku Tautas tērpu skatēs godalgotie tērpi.
