Jau grāmatas nosaukums norāda uz Šekspīra darbu "Karalis Līrs". Rakstīšanas laikā Leldes Stumbres jaunā romāna galvenais tēls aizvien vairāk sāka līdzināties karalim Līram, kurš absolūti nesaprata sieviešu psiholoģiju un pats no tā cieta.
"Šis ir arī kaut kur līdzīgs gadījums, jo, ejot uz savu mērķi, viņam sievietes ir nevis nevajadzīgas, bet tā kā.. iespējams, vairāk kā instrumenti šī mērķa sasniegšanā," stāsta rakstniece Lelde Stumbre. "Un tad, kad viens no šiem instrumentiem izrādās ar cilvēcisku seju, tad viņam klājas grūti. Šeit, atšķirībā no "Karaļa Līra", ir četras meitas. Tāpēc, ka dzīvē viss notiek drusku citādāk nekā Šekspīra darbos. Nav arī tik daudz to līķu, kas parasti Šekspīram ir. Un visi galvenie varoņi daudzmaz dzīvi paliek."
"Otra iedvesma bija grāmatas. Šeit diezgan daudz ir aprakstītas dažādas grāmatas, kas šo varoni gan iedvesmo, gan ļauj viņam atvirzīties un atiet no sadzīviskās dzīves. Tās grāmatas ir gan tāds patvērums, gan tāds padomu krājums – kā rīkoties," turpina rakstniece.
Lai gan autore uzskata, ka darbā parādījās arī kaut kas no viņas personības, grāmatas veidošanas procesā bija arī kāds izaicinājums – saprast, kā domā vīrieši. Piemēram, tie, kuri pamet sievu un tikko dzimušu bērnu: "Kāpēc viņš to dara. Un kā tas uz viņu iedarbojas. Vai viņš vispār atceras to. Vai viņš par to domā. Vai tas nāk līdzi viņa dzīves gaitā. Jo sieviete, teiksim, nepametīs nemūžam. Tas ir kaut kādos nenormālos gadījumos tikai, bet pa lielākai daļai – nē, jo acīmredzot sievietei ir asinīs kaut kāds instinkts, kas saka, ka nekādā gadījumā to nedrīkst darīt. Bet vīriešiem tie instinkti ir nedaudz citādāki.
Teiksim, šajā gadījumā ir instinkts uz mērķi. Šis mērķis viņam ir jāsasniedz, un viss apkārtējais, kas traucē, kas ierobežo, liek šķēršļus, to viņš tā kā maigi atvirzīja nost no sevis."
