"Grāmatas darbība risinās no 1941. gada līdz 2006. gadam. Es negribētu stāstīt visu sižetu, lai arī cik smagus notikumus es aprakstu. Domāju, ka tur ir zināma detektīvintriga un noslēpumi, kurus negribētu atklāt, kurus varētu uzzināt lasot," par savu darbu Latvijas Radio raidījumā "Kultūras Rondo" stāsta rakstniece Inga Gaile.
Viņa skaidro, ka romānā atainotie notikumi lielā mērā balstīti dokumentālos faktos, taču visi tā varoņi ir izdomāti un jebkura sakritība ir nejauša, izņemot stāstu par Katrīnu Vaicu. Katrīna Vaica bija Rāvensbrikas koncentrācijas nometnes ieslodzītā, kurai izdevās pat divas reizes no tās izbēgt.
"Grāmata ir lasāma gan kā romāna "Stikli" (2016) turpinājums, gan kā neatkarīgs darbs. Jau tad, kad rakstīju "Stiklus", es zināju, ka gribu uzrakstīt vēl vienu darbu, kur pirmais impulss bija tas, kas notika ar Katrīnu Vaicu Rāvensbrikas koncentrācijas nometnē. Tas notikums mani tik ārkārtīgi uzrunāja, ka no tā impulsa romāns sāka vērties vaļā," atklāj rakstniece.
Grāmatai ir trīs daļas "Violeta", "Magdalēna" un "Duks".
"Piedalās visi “Stiklu” varoņi. Galvenā jaunā līnija ir Violetas līnija.
Grāmata sākas ar to, kā Violeta stāv Rāvensbrikas koncentrācijas nometnē. Tas ir veids, kā nometnes vadība vēlējās iedzīt paklausību ieslodzītajām. Kad Katrīna Vaica otrreiz izbēga, viņi izlēma, ka visas ieslodzītās stāvēs, kamēr viņa tiks atrasta. Viņas stāvēja trīs dienas," atklāj Inga Gaile.
Romāna dokumentālajai līnijai rakstniece sākotnēji meklējusi informāciju internetā, bet vēlāk sazinājusies ar Rāvensbrikas koncentrācijas nometnes muzeju.
"Uzrakstīju pirmo variantu un nosūtīju redaktorei Gundegai Blumbergai, un viņa aizsūtīja [vēstures pētniekam] Ventam Zvaigznem . No sākuma es biju šokā, jo viņš rakstīja, ka tur ir problēma un tur ir problēma. Tad es saņēmu spēkus un
sapratu, ka man ir svarīgi šo darbu uzrakstīt pēc iespējas precīzāk un ar atbildību pret sievietēm un vīriešiem, kas to ir piedzīvojuši," stāsta Gaile.
Uz jautājumu, kāpēc izvēlējusies aplūkot literārā darbā tik smagu tēmu, Gaile norāda, ka viņa jūt, ka pašu kā trešo paaudzi pēc kara tas arvien ietekmē.
"Vēlējos saprast un paskatīties, lai varētu kļūt brīvāka no tā visa. Tas ir ceļš, kā kļūt brīvākam no pagātnes pārdzīvojumiem, sāpēm un traģēdijām," uzskata Gaile.
Tāpat rakstniece atzīst, ka savā darbā gribējusi vairāk dod balsi tiem, kas līdz šim nav runājuši tik daudz, kad stāstīts par holokaustu.
"Biju ilgu laiku nomākta, kad uzzināju, ka koncentrācijas nometnēs bija bordeļi, kas bija domāti arī ieslodzītajiem. Tas mani satricināja. Lielākoties šīs sievietes jau ir mirušas, bet mums ir tikai dažas intervijas ar viņām, jo viņas nevēlējās par to runāt. Viņas neprasīja kompensācijas pēc kara, jo bija pēdējās no pēdējām. Gribu, lai šie cilvēki dabū vārdu," norāda Gaile.
Autore atklāj, ka nu stāstu, kas aizsākās romānā "Stikli" un turpinās darbā "Skaistās'', ir izstāstījusi. Šobrīd Inga Gaile strādā pie romāna par rakstnieci Ivandi Kaiju, kas iznāks sērijā "Es esmu".
