Viena no Čaka balvas laureātēm Olga Pētersone paveikusi ļoti nozīmīgu darbu – pirmo reizi krievu valodā pilnībā atdzejojusi Čaka poēmu “Mūžības skartie”, balvas žūrija to atzīst par izcilu veikumu.
Olga Pētersone krievu valodā atdzejojusi gana daudzu izcilu latviešu autoru dzeju, viņu vidū Rainis, Aspazija, Leons Briedis, Uldis Bērziņš, Knuts Skujenieks un vēl citi. Pētersone jokojot atzīst, ka tās ir viņas kaprīzes, viņa pati izvēlas tos autorus, kuri viņu īpaši uzrunā. Tieši tā bijis arī ar Čaka “Mūžības skartajiem”, kaut gan pirmā ierosme par šī darba atdzejošanu nākusi no Nacionālā teātra producentes Ilonas Matvejevas. Pētersone atceras: “Ilona man teica – vai tu negribi pamēģināt, nav taču tulkojuma krievu valodā. Nu, protams, man bija bailes, bet pēc tam es sapratu, ka to varu. Tā kā strādāju daudz un strādāju četrus gadus.
Tas nebija viegli, bet tas nebija arī grūti, jo Čaks ļoti labi padodas tulkošanai tieši krievu valodā, tāpēc ka viņš bija saistīts ar krievu dzeju, vispār ļoti labi pārvaldīja krievu valodu.
Tas pantmērs ir jau ierasts krievu dzejai, un es mēģināju to saglabāt.”
Tulkojumu papildina izglītojošais materiāls, kura autori ir kultūras vēsturnieks Kirils Kobrins, vēsturnieks Jānis Šiliņš un Čaka muzeja vadītāja Antra Medne.
Olga Pētersone uzreiz zināja, ka vēlas, lai šī grāmata iznāk Krievijā, un viņai izveidojās laba sadarbība ar Sanktpēterburgas izdevniecību “Jaromir Hladik press”, ko projekts ieinteresēja un kas arī grāmatu izdeva.
“Man prieks, ka šī grāmata būs tur, kur tā ir visvairāk vajadzīga – Krievijā. Un man ir tāda klusa cerība, ka varbūt izdosies kliedēt to “tumsu” un “miglu” ap šo tēmu. Jo tur valda liela nezināšana pat inteliģentos cilvēkos, kas tādi strēlnieki vispār ir,” atzīmē Pētersone. “Bet arī pie mums ļoti daudzi nezina. Es ar rūgtumu uzzināju faktu, šis fakts ir publicēts arī Jāņa Šiliņa rakstā, ka pašreiz Latvijā nav neviena pētnieka, kurš nodarbotos ar šo tēmu. Es domāju, ka tēma ir ļoti interesanta.”
Čaks “Mūžības skartajos” atklājas kā brīvās Latvijas un strēlnieku dziesminieks, bet arī šajā darbā kaut kur fonā var ļoti labi sajust Rīgas klātbūtni, un šī nianse Olgai Pētersonei bijis kā skaists atklājums, strādājot pie tulkojuma: “Šodien ir Čakam jubileja, un es apsveicu visus mūsu klausītājus un katru rīdzinieku Čaka dzimšanas dienā, jo Čaks nekur nav pazudis, viņš ir te, Rīgā. Viņš te dzīvos mūžīgi, manuprāt. Pat grāmatā “Mūžības skartie”, pat neraugoties uz to, ka tēma ir pavisam savādāka, Rīga tur pastāv vienmēr kā fons un kā pamats.”
Poēmā mēs strēlniekus satiekam gan pie Dzelzceļa tilta, Čiekurkalnā, Biķerniekos, pie Zundas, Dzegužkalnā, Nordeķos, un Olga Pētersone atzīst, ka viņai šī Rīgas tēla klātesamība, atdzejojot, jo īpaši spilgti spēja iedarbināt iztēli: “Es pati dzīvoju Iļģuciemā pie Dzegužkalna, man pāri ielai ir Nordeķu parks, un es tur strādāju vasarā zem vecajiem kokiem, un man tāda sajūta, ka Čaks nāk man pretī un strēlnieki arī, protams, mūsdienu uzvalkos – mūsdienu čaļi, bet kaut kas čakisks tajā visā ir.”
Olga Pētersone ir viena no šī gada Čaka balvas laureātēm. Kopumā balvai bija pieteikti 14 pretendenti, no kuriem žūrija izraudzījās trīs, kuru visu vārdus paziņos balvas pasniegšanas ceremonijā. Čaka muzeja vadītāja Antra Medne atklāj, ka visu triju veikums ir ļoti augstu vērtējams un izcils:
“Šie trīs laureāti ieguldījuši ļoti lielu darbu un strādājuši ar Čaka daiļrades un personības popularizēšanu ne tikai pēdējos divus gadus, bet krietni ilgāku laiku.
Un arī rezultāts paliks ne tikai šogad, bet arī uz nākamajām paaudzēm. Tas ir brīnišķīgs un ļoti, ļoti augstā mākslinieciskā kvalitātē.”
Aleksandra Čaka balvas svinīgā pasniegšanas ceremonija pārcelta uz novembra nogali, balvu pasniedz reizi divos gados, un šogad ir 11. balvas pasniegšanas reize.
