Protams, daudz pārdomu un asociāciju rada jau grāmatas nosaukums vien – retināts gaiss raksturīgs kalnu augstumiem, kā uz grāmatas ceturtā vāka norādījusi pati autore, tas vienlaikus “apdraud dzīvību un norūda sirdi”. Sava veida kalnā kāpēja motīvs caurvij ik lappusi šajā prozas ciklā, kas šķiet rakstīts it kā no putna lidojuma, taču bez mazākās augstprātības vai varas pozīcijas. Autorei ir izdevies noturēt mīlestības pilnu, iejūtīgu skatienu uz saviem varoņiem un nesaudzību, tēlojot pasauli, kuru mēs paši esam sev uzbūvējuši.
Ir lieliski saprotams, kāpēc Repše izvēlējusies šo grāmatu dēvēt par “prozas ciklu”, nevis, teiksim, par “stāstu krājumu” vai “romānu” – nesaudzīgajā latviešu (bet ne tikai – par to mazliet vēlāk) pašportretā, kas atklājas “Retināta gaisa” lappusēs, atpazīstams Gundegas Repšes, esejistes, skarbums un tiešums – bāzēts psiholoģiskā precizitātē, tas ij ne tuvu nav žultains, taču slēpj sevī ko lielāku, par ko lasītājs uzzina tikai turpmākajās lappusēs.
Vienlaikus “Retināts gaiss” ir smalka, godprātīgi un viedi uzrakstīta daiļliteratūra – autores lieki nesamežģītā, taču bagātīgā un niansētā valoda nevienā mirklī nekļūst par pašmērķi (tīksmināšanās nozīmē); katrs vārds šajā tekstā ir pārdomāts, ar savu funkciju un absolūti vietā.
Dižgaru auklētava, kiča skatuve un nesaprastais ķeceris
Tekstā izmantotie tēli, lai arī var raisīt vairāk jautājumu nekā atbilžu, palīdz lasītājam galu galā ieraudzīt plašāku perspektīvu. Bez tēliem, kas ir simboliski lokāli noslogoti, skatu uz milzīgumu paver vairāki globāli noslogoti tēli – piemēram var minēt tikai divus, Venēciju un Džordāno Bruno. Venēcija, bēgļu, dodžu un mākslu pilsēta, kas nedroši turas virs ūdens, “nogurušu snobu izrādīšanās citadele, kurā normālam cilvēkam trūkst elpas, bet pati māksla jāizskalo kā zelts no civilizācijas sārņu straumēm”, “kiča skatuve” (35. lpp.). Bet arī Venēcija, “pierādījums [..], ka ar Dievu var sarunāt. Ja tu dzīvo no visa spēka”, Venēcija, kurā māksla var uzvarēt nāvi, Venēcija, caur kuras slūžām gājuši dižie un neaizmirstamie – Džordžone, Ticiāns, Tintoreto un arī ķeceris Džordāno Bruno. Tekstā tā atklājas kā pilsēta, kurā brāļa mazmeitai var uzticēt patiešām būtisko un iziet karnevālā, izskatoties pēc dzimtas mājām, pēc Mellužmājas. Venēcijas nozīmju slāņus šajā grāmatā var neapnicis lobīt kārtu pa kārtai, un neba vienā recenzijā to visu ietilpināt – tas pārdomājams katram lasītājam pašam, pie sevis.
Un, protams, Džordāno Bruno – svētās inkvizīcijas iznīcinātais ķeceris, kurš “iztēlojās dabu kā Dievu un pašu dzīvību kā Dievu” (79. lpp.) un uzskatīja, ka “dvēsele nav Dieva dota, katrai dzīvei būtnei tāda ir, un pēc nāves tā pārceļo no vienas dzīvas būtnes uz nākamo” (80. lpp.). Turklāt – Bruno uzskatīja, ka Visums ir bezgalīgs un tam nav centra. Šis bezgalīgums, milzīgums, decentralizētība, kas ir nesalīdzināmi lielāks par lineāru vai centrisku kosmogoniju, spilgti parādās arī “Retināta gaisa” lappusēs. Visi varoņi ir kā vienas dvēseles atšķirīgas daļas, un viņu personīgā kosmosa centri vedina uz prātojumiem, ka faktiski tie visi ir izkaisīti kaut kur Visuma ārēs, tomēr saglabājot vienību.
“Brīvā gara” vēstījums
Šis ir viens no iemesliem, kāpēc prozas krājums nekādā ziņā nav dēvējams par epohālu vai pārspīlētu. Drīzāk pat otrādi – pēc grāmatas izlasīšanas šķietami nesaistīti vēl ilgi pakausī kņud kādas vācu filozofa Frīdriha Vilhelma Nīčes grāmatas nosaukums. Proti, “Menschliches, allzumenschliches” (“Cilvēcisks, pārāk cilvēcisks”), gan lietojot to citādā perspektīvā, nekā filozofa darbs iecerēts. Viscaur Repšes grāmatas varoņos savijas kaut kāda individuāla un vienlaikus vispārēja cilvēciskās kļūdas stīga; vienlaikus teksta autore nebūt neuzstutējas morālā pārsvara pozīcijā, bet vēsta no vienlaikus gluži tās pašas un citas perspektīvas.
Ja tomēr meklēt ko kopīgu, vērts atcerēties, ka Nīčes aforistiskais darbs ir veltīts “brīvajiem gariem”, ar to saprotot “atbrīvoto cilvēku, kurš atkal kļuvis par sevi”.
Mērķauditorija, domāju, Repšei un Nīčem ir visai līdzīga. Atļaušos provocēt – arī “Retinātu gaisu” – gan ne no viszinīga tiesneša, bet no tā paša cilvēciskā pozīcijām – ir sarakstījis brīvais gars.
Tas, iespējams, būs viens no iemesliem, kāpēc atradīsies ļaudis, kam šī grāmata diez ko pie dūšas neies – bet tiem tad nu es ieteiktu pašķirt kaut 42. un 43. lpp., lai palasītos, kā ir, piemēram, ar tiem prozas meistariem, kas paši domājas lieli mākslinieki esam: “Tagadējie rakstnieciņi, kolīdz pāri trīsdesmit, tā ņemas apmācīt pavisam zaļos, brien vienās kompānijās, sirsnīgi dzer un sirsnīgi aprunā, bet galvenais — noada sev pēctecības celiņu. Ierēc, kārtīgi ierēc. Paliek cerība, ka savu skolotāju grafomāniņš vēlāk, jau pats senilitātes gados, pieminēs kā savu pirmo svaidītāju literatūrā. Bābas un mamzeles, ar kurām tagad pilna literatūra, dara to pašu. Lipīgāk un rafinētāk. Viens draudziņš televīzijā, kāds cits knariņš radio, pārītis babuļu glances žurnālos, kam izraudāties uz pleca, politiķīši, kam nevainīgi pakalpot un īslaika sirdsdraugi iespējami plašākās vecuma grupās, kuri daudzinās tavu vārdu savās aprindās. Pavisam labi der bagāti mudaki, kam izglītība sanākusi līdz palīgskolas atestātam. Ņemšanās liela, māksla maza, visa enerģija izorgasmēta rosībās.” Un, jā, ņemsim vērā, ka lielā mērā arī Nīče vērsās pret sava laika kultūras korifejiem (lai nu Vāgners pēc abu draudzības pajukšanas paliktu kā spilgtākais piemērs), un kāpēc gan lai 21.gadsimta Latvijā trūktu vāgnerveidīgu, pašsvarīgu mākslinieku?
Ne tikai mākslinieku, starp citu – īstenības stīga, kas caurauž “Retinātu gaisu”, skaudri atgādina par gaismas gados mērāmo attālumu starp vienkāršu mīlestību pret savu zemi, tautu vai savām saknēm un urrāpatriotismu, kas nereti aprobežojas ar grandioziem, bet šķidri izpildītiem mākslu projektiem vai novembrī pie mēteļa piespraustu valsts karodziņu.
Mājasgrāmata, kas atgādina par būtiskāko
Taču visu pa vietām šajā blīvajā prozas ciklā, manuprāt, saliek vecmāmiņas Annas mājasgrāmata (94.–145.lpp.). Tā izgaismo varoņu refleksijas par mūžīgo (literatūra, māksla, vēsture – tās visplašākajā nozīmē) iepretim mierīgam dzīves ritmam, ikdienai, citiem vārdiem, lielie prātojumi par mūžīgo versus zobu pulvera cena. Un tu, lasītājs, jūties pārsteigts un apmulsis, jo tik milzīga jau atšķirība nemaz nav. Laiks rit, bērni slimo vai arī neslimo, iet ārā un vannā, cilvēki mirst, pavasarī tiek apsēts dārziņš – šis cikla spēcīgākais punkts, savelkot visu kopā, šķietas atgādinām –
lai par kuru tautu kuros laikos mēs runātu, cilvēki visās paaudzēs dzīvo savu ikdienu, aizrautīgi un nejauši atkārto cits cita kļūdas, tādējādi ietekmējot ne tikai savu individuālo, ne tikai ģimeņu, ne tikai dzimtu, bet veselu tautu vēsturi.
Un, itin kā aplī noslēdzoties domai, kas aizsākta grāmatu ievadošajā prozas darbā “Baltijas ceļš” (un Baltijas ceļa jubilejas gadā, protams, tas ir precīzs trāpījums domāšanas nervam), šis rimtais ikdienas tēlojums parāda – vēsture nav konstrukcija, nav mācību grāmatu saturs, kas noticis tur vai tur, nav karaļu un varas turētāju izgudrota struktūra, kurā vainojams vai par kuru slavējams “kāds cits”. Nē, vēsture ir tepat, mūsu acu priekšā, to veido mūsu ikdiena un mūsu cilvēcība.
