«Brūnās acis» – rakstnieces Arlitas Laines debijas grāmata par draudzību ar četrkājainu draugu

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Klajā nākusi pašmāju autores Arlitas Laines debijas grāmata visai ģimenei par patiesu draudzību ar četrkājainu draugu. Emocijām bagātā un vieglā valodā aprakstītajā stāstā lasītājam ir iespēja notikumiem sekot līdzi, atrodoties šķietami divās vietās vienlaicīgi.

«Brūnās acis» – rakstnieces Arlitas Laines debijas grāmata par draudzību ar četrkājainu draugu
00:00 / 03:45
Lejuplādēt

"Brūnās acis" ir stāsts par četrkājaino Arlitas Laines bērnības ģimenes locekli – melno labradoru vārdā Madors. Viņš autores dzīvē bija parādījies, kad viņai bija desmit gadu. Un tad drīz vien topošā rakstniece sākusi pierakstīt redzēto un izjusto ne tikai no sava skatupunkta, bet arī no Madora skatījuma, tāpēc plūstošais stāsts ir sadalīts mazos fragmentos, ļaujot lasītājam uz pasauli paraudzīties tad saimnieces, tad suņa acīm.

Autore atzīst:

"Man dažbrīd, protams, likās – nu, kā es varu rakstīt par to, ko jūt viņš, ja es īsti neesmu viņš, es jūtu pati sevi. Bet liekas, ka tā draudzība ir tik ļoti liela, ka tu vienkārši zini, ko tas otrs…"

Pelde ezerā, skrējiens pa pļavu, skolas sākums un Jaunais gads – garstāstā ir atainotas dažādas dzīves epizodes, kurām sekojot lasītājs var izjust, kā ar laiku sapratne un draudzība starp abiem veidojas, attīstās un kļūst ciešāka.

Var arī novērot, kā līdz ar Madoru aug arī autore un viņas rakstība. Valoda kļūst piesātinātāka un izteiksmē bagātāka, vienlaikus saglabājot vieglumu. Taču aprakstītie notikumi ne vienmēr tādi ir bijuši.

"Bez suņa pieredzes varētu būt ļoti svētīgi redzēt, ka iet visādi. Vīrs tagad lasīja, un viņš teica – es lasu. Viss liekas labi, un tad ir kaut kas, un tas velk uz priekšu to lasīšanu. Es teicu, – redz kā, tā neapzināti sanāca. Tā vienkārši bija. Pirmie gadi ir diezgan kā pa diegu, bet ir gan saslimšanas, gan viena kārtīga pazušana, un tās beigas arī ir ne tās absolūti vieglākās," atklāj Arlita Laine.

Arlita Laine
Arlita Laine

Grāmatas beigu daļā ģimenes locekļa un uzticīgā drauga Madora dzīve beidzas, bet tās nav stāsta beigas. Darbs turpinās ar jaunu suni vārdā Baziliks, kas arī ir labradors un Arlitas ģimenē dzīvo jau divus gadus. Ar Bazilika parādīšanos beidzas grāmatas pirmā daļa, kuras nosaukums ir "Ieelpa", un sākas "Izelpa".

"Daļa lasītāju varētu būt gados ļoti jauni. Man arī vārds "epilogs" un "prologs" likās gana sarežģīts, kaut kas, kas nesaista ļoti mesties un tagad to izlasīt. Tas ir aizstāts ar "Ieelpu" un "Izelpu", man ir tā sajūta, ka ieelpa un tas stāsts ir tāds … tu esi aizturējis elpu un tad beigās [izelpo]. Tas ir izdzīvots," skaidro autore.

"Čikāgas piecīšu" dziesma "Mūsu mīlestība" savijas ar grāmatā aprakstītām vietām un notikumiem, kuros neatņemama sastāvdaļa savulaik bijis arī Madors.

Uz padarīto darbu autore atskatās ar grūtu sirdi: "Piedzīvojums, pārdzīvojums un visādā citādā veidā. Visi man tuvākie cilvēki saka, ka ir beigas un tad ir jāraud, un visi raud, tad man tas ir sākums, un tieši sākums ir riktīgi par Madoru, tikai tas viņa skats.

Man ir tāds milzīgs līdzpārdzīvojums, lai gan es pati uz papīra to esmu likusi."

Paralēli savai kriminoloģes profesijai Arlita Laine raksta stāstus, scenārijus, miniatūras un veido tekstuālus noformējumus.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti