Gunāra Freimaņa vārds ir Latvijā nepelnīti maz zināms, kaut arī viņš visu mūžu bija dedzīgs, nesalaužams Latvijas brīvības cīnītājs, par ko viņš padomju cietumos kopumā pavadīja 17 gadus.
Gan viņa liecības par apcietinājumiem, gan viņa dzejoļi un prozas darbu fragmenti tagad apkopoti grāmatā “Es neesmu viens. Ar mani ir mana tauta”. Tajā lasāmas arī citu cilvēku atmiņas par Gunāru Freimani un publicēti fragmenti no čekas aģentu ziņojumiem par Gunāra Freimaņa tā saukto “pretvalstisko darbību”.
“Viņi devās pie viņa, bija šī pirmā kratīšana, un viņi atrada šīs grāmatas un šo ierakstu dienasgrāmatā “Sibīrija – latviešu tautas kaps”. Šis bija pirmais teikums, par ko viņš pats dabūja Kolimu un, teiksim, iespēju skalot zeltu. Tikai par šo vienu teikumu faktiski.” Grāmatas sakārtotāja un komentāru autora Arņa Šablovska stāstītais norisinājās 1946. gadā, kad Gunāram Freimanim bija tikai 18 gadu. Atbalstot savu skautu vadītāju, viņš nesa viņam uz cietumu paciņas un grāmatas no viņa mājas, čeka viņu izsekoja, “izošņāja” viņa dienasgrāmatu un viņam tika piespriesti 10 gadi apcietinājumā.
Otro reizi viņu apcietināja 1964. gadā par aizliegtu trimdas autoru darbu priekšā lasīšanu un režīmam nepieņemamu dzejoļu sacerēšanu un izplatīšanu jeb oficiālajā žargonā – par pretpadomju aģitāciju un propagandu. Sods bija pieci gadi stingrā režīma nometnē.
Trešā reize bija 1983. gads. Arnis Šablovskis stāsta: “Trešā reize ir šī tiesa, kad viņu tiesā kopā ar Gunāru Astru. Tā ir viena lieta.
Un tiesā gan par to, ko viņš bija rakstījis, publiski lasījis, gan par trimdas grāmatu pavairošanu.
Būtībā tā bija arī daļa no Astras lietas, ka viņi pavairoja šos trimdas rakstnieku darbus.”
Grāmatā publicēti fragmenti no čekas aģentu ziņojumiem par Gunāru Freimani. Piemēram, 1975. gada martā aģents Tercis ziņo, ka Pērnavas ielas 23 dzīvoklī tiek plānota par pretpadomju darbību kādreiz sodīto tikšanās, kuras laikā iecerēts lasīt Gunāra Freimaņa, kā arī buržuāziskās Latvijas dzejnieku Breikša, Asara un citu ideoloģiski kaitīgus darbus.
Viena no iespaidīgākajām grāmatas daļām ir paša Gunāra Freimaņa prozas darbi – “Vēstījums par Kolimu”, “Nāves kuģis”, “Izmisuma saltā elpa” un citi, kuros viņš aprakstījis savu patiešām ļoti skaudro izsūtījumu pieredzi.
Pēc piedzīvotā gluži vai neticami, bet tas viņu nesalauza, kaut arī nolaupīja jaunību, veselību un pilnvērtīgu ģimenes dzīvi, kaut arī viņš ļoti mīlēja savu sievu Dainu un abas meitas.
“Mēs aizmirstam, ka viņi – pat Gunārs Astra, pat Lidija Lasmane un Gunārs Freimanis, bija dzīvi cilvēki,” atzīmē Arnis Šablovskis. “Viņi bija vienpatņi, no lielākās daļas sabiedrības uzskatīti par dīvaiņiem, trakiem, kas bojā savu dzīvi, savu līdzcilvēku dzīvi, jo tik un tā jau nekas nemainīsies, ko tad viņi tur tā ākstās... Protams, šis spiediens bija. Bet viņš totāli izvēlējās šo savu ceļu, viņš to izjuta kā savu aicinājumu. Ar domu – ja neviens neieguldīs, tad Latvijas nebūs, tad Latvijas idejas pat nebūs.
Tieši šī iemesla dēļ ir šī grāmata, lai atgādinātu par viņa personību, jo viņam ir sava vieta, savs ieguldījums, lai mēs atgūtu Latvijas valsti.”
Grāmatā aptaujātie cilvēki, kas Gunāru Freimani pazina tuvāk, raksturo viņu kā bezkompromisu cilvēku, absolūtu cīnītāju, kurš bija arī gatavs aiziet bojā par savu dzimteni.
Gunārs Freimanis mūžībā aizgāja 1993. gadā, un Latvijas Radio fonotēka glabā dažus viņa paša balss ierakstus, kur viņš stāsta, kas viņam palīdzēja izturēt Sibīrijas elli: “Kā es izturēju? Es priekšā sev redzēju tādu zvaigzni, it kā vadzvaigzni, un uz tās it kā bija rakstīts “brīva, neatkarīga Latvija”. Un es tos 40 gadus – pa nometnēm dzīvodams ar nelieliem pārtraukumiem –, šo zvaigzni redzēju un gāju uz to. Un tā ir tā mūža misija. Un tur pat nav, ko piebilst. Jo no citurienes nebija spēku kur smelt.”
Arnis Šablovskis arī uzsver, ka Gunāram Freimanim veltītā grāmata nav tikai atskats pagātnē, bet dziļu pārdomu vērts materiāls šodienai. Gunāram Freimanim, piemēram, bija alternatīvs skatījums uz 1990. gada 4. maiju, tā īstenošanas scenārijiem un arī uz tā dēvēto “gaišo” komunistu lietu.
Arī šodien viņa kritiskais viedoklis daudziem var nepatikt, bet nu jau ar laika distanci tajā var atrast arī daudz patiesības un pamudinājumu – beidzot izrunāt to, par ko tik ilgi klusēts.
Arnis Šablovskis spriež: “Būtībā te ir vieta nopietnai, profesionālai konferencei par Latvijas Komunistiskās partijas vietu pagātnē un ietekmi uz tagadni. Es domāju, ka mēs kā valsts esam nobrieduši, lai mēs šo lietu izrunātu. Lai saprastu, kas ar mums ir noticis.
Jo tā Latvija, pēc kuras alkst Lidija Lasmane, pēc kuras alka Gunārs Astra un Gunārs Freimanis, nav tapusi.
Mums tas ir jāatzīst, un jāuzdod racionāls jautājums – kāpēc? Kā mums pietrūkst? Mums pietrūkst garīgā mugurkaula. Šie deviņdesmitgadnieki, viņiem ir stāja, viņi ir iecentrēti. Un mums arī tagad vajag jau no mazotnes garīgi iecentrētus cilvēkus. Un par to Gunārs Freimanis un visi šie cilvēki iestājās.”
Grāmatas nosaukumam “Es neesmu viens. Ar mani ir mana tauta” izraudzītas Gunāra Freimaņa dzejas rindas. Viņa dzeja kopumā plaši pārstāvēta viņam veltītajā grāmatā, tajā ir arī bagātīgs fotomateriālu klāsts.
