Bijušais kinoreklāmas mākslinieks Alvils Bergs: Mani stāsti vēro

Apgādā “Dienas Grāmata” nule klajā laista bijušā kinoreklāmas mākslinieka Alvila Berga grāmata “Divi stāsti par Barsu”. Tajā vienkop ievākoti garstāsti par izklaides un pseidointelektuālisma muklājā apjukušajiem, kuri ar smagu sirdi un pat negribīgi, tomēr attāli vēl nojauš dievišķo pamatu sevī.

Ja kāds sadomātu pierakstīt Jūrmalas kino vēsturi, Alvilam Bergam (1958) tur atrastos vieta kā pēdējam kinoreklāmas māksliniekam. Ar kinoreklāmu Bergs nodarbojies astoņdesmitajos gados līdz pat deviņdesmito gadu sākumam, kad beidza pastāvēt Kinematogrāfijas pārvalde, kas koordinēja kino rādīšanu. Jautāts konkrēti par darbu Jūrmalā, autors atceras: “Tur darbojās gandrīz desmit kinoteātri, lielākie Majoros, Dzintaros, Kauguros, arī Dubultos, Bulduros, Mellužos, Ķemeros. Repertuārs bija daudzveidīgs, mainīgs vienas nedēļas laikā. Vasarās lielos kinoteātrus Majoros un Dzintaros “gāza apkārt”, zāles pārpildītas, atkal “Fantomass trako”. Divdesmitā gadsimta beigās, tāpat kā sākumā, kinematogrāfs lietoja lenšu filmas. Tās pārvadāja ar “uaziku” metāla kapsulās kā mīnas ar garīgu saturu no viena kinoteātra uz nākamo. Filmu demonstrēšanai bija nepieciešami jaudīgi projektori un prasmīgi kinomehāniķi. Bet, lai skatītājs uzzinātu, ieintriģētos par filmu, savās darbnīcās cītīgi strādāja un brīvajā laikā, kura bija pietiekami daudz, filozofēja kinoreklāmas mākslinieki. Vecākā paaudze noteikti atceras, ka pie katra kinoteātra bija reklāmas stendi, kur ik nedēļu mainījās jaunāko filmu varoņu portreti, tēli, epizožu attēli.”

Izdevēja pieminētā Džuzepes Tornatores filma “Cinema Paradiso”  kļuva par viena laikmeta beigu simbolu, un savā ziņā viena no jauna laikmeta ceļazīmēm var būt “Divi stāsti par Barsu”. Šī ir viena no pēdējām filmām, kuru vecajā kinoteātrī “Banga” izrādījuši – nostalģiska drāma par mazpilsētas kinoteātra uzplaukuma periodu un galu, kas beidzas ar kino nojaukšanu.

Bergs atzīst, ka stāstam par kinematogrāfu saistība ar jauno grāmatu ir pavisam neliela – laiks, kas pavadīts darbnīcā, bijis nozīmīgs, jo sakritis ar pārmaiņu laiku. Turklāt Bulduru kino darbnīca arī kā ēka nu pastāv vairs tikai atmiņās.

“Es noteikti negribu, lai rodas secinājums, ka skatos uz pasauli ar rūgtumu un nosodījumu, drīzāk ar izbrīnu, kā novērotājs. Un te ir tā saistība ar kinematogrāfu.

Kamera fiksē, vēro, tā nenosoda, neņirdz, neraud. Vēro,” skaidro Bergs. “Mani stāsti vēro. Negribu uzspiest savu paštaisnību, gudrību, pravietojumus un tiesu. Tomēr vērošana nav bez attieksmes.

Es vēroju un attēloju to, kas ir būtisks, nozīmīgs. Mana kamera rāda to, ko vajadzētu pamanīt. Es gribētu sasniegt tādu perfektu vērojumu, kurā lasītājs iesaistās kā intrigā, spēlē un domā, secina. Tolstojs “Annā Kareņinā”, manuprāt, ir sasniedzis augstāko pilotāžu radīt kino vizualizāciju ar rakstīta vārda spēku. Domāju, ka piekritīsiet man, mūsdienu cilvēks -  labklājības un komforta laikos - ir apjucis vairāk kā jebkad. Emigrācijā, kur pavadīju apmēram desmit gadus (tikpat daudz, cik kinematogrāfā) reizēm apraudas pati kamera par to, ko redz. Es rakstu par šo laiku, atceroties, ka ir pamatvērtības.”

Grāmatas izdevēji norāda – autora uzmanības centrā ir izklaides un pseidointelektuālisma muklājā apjukušie, tie, kuri ar smagu sirdi un pat negribīgi, tomēr attāli vēl nojauš dievišķo pamatu sevī, bet pasaules troksnis un saldinātāji atsavina gribu.

Barsa, iespējams, ir mazpazīstams vārds. Uz Lielās Salas (Lielbritānijā) Barsa ir siltuma un laimības etalons, savukārt šai grāmatā – divu garstāstu vadmotīvs, taču ne vienīgais. Otrs ir emigrācija, latvieši emigrācijā un smagais jautājums: vai mums laiks atvadīties? No laikmeta, no kopīga tautas likteņa virziena? Tā vai citādi, vienmēr, kad jāatvadās, sākas apmulsums, un jūtu globālais apjukums ir abu stāstu trešais kopsaucējs.

Vārds “brīvība”, šis laikmeta apbalvojums, ikvienam ir gan ordenis pie krūts, gan cilpa kaklā. Ar to jāiemācās staigāt un turklāt smaidot visur – emigrācijā vai mājās.

Rakstīšanu Bergs sauc par radīšanu un uzsver – tā sākas ar lasīšanu: “Vispirms ir okeāns, haoss, kurā jāatrod kārtība, jāizlasa, jāiepazīst, jāsaprot. Kamēr tevi pašu svaida šī okeāna viļņi, kamēr tevī ir godkāre, lepnība, pašgudrība, labākais ir klusēt.

Mēs reizēm skaļi taurējam - Dievs, svētī Latviju, un skaitām Ķenča lūgšanas, bet mūsos nav vietas dievatziņai, tikai savai paštaisnībai.”

“Es ceru, ka manos reizēm brutālajos stāstos lasītājs atradīs līmeņus un tie dos impulsus smiekliem un skumjām, es ļoti ceru, ka tīri intuitīvi lasītājs uztvers un atsauksies uz garīgo, traģisko un komisko lādiņu šajos divos darbos,” saka Alvils Bergs.

Literatūra
Kultūra
Jaunākie
Populārākie
Interesanti