Grāmatu "Kur es biju, kad es nebiju jeb stāsts par Monti" abas autores radījušas, lai palīdzētu vecākiem atbildēt uz bērnu sarežģītajiem jautājumiem. Baltvilka balva nākusi kā liels pārsteigums, bet vienlaikus tā ir milzīga motivācija turpināt iesākto un neapstāties pie padarītā. Intervijā autores stāsta par Montes projekta ideju, par tā nākotnes iecerēm un to, cik svarīgi abām licies bērniem radīt kaut ko gaišu un skaistu savā vienkāršībā.
Aija Bremšmite: Apsveicu jūs ar šīs vasaras skaisto notikumu! Kā jūs abas jūtaties?
Renāte Bērante: Sajūtas pēc balvas saņemšanas ir tādā nesaprotamā līmenī. Liekas, griežamies sajūtu karuselī un lidināmies virs mākoņiem, jo, protams, ar tādu ieiešanu debijā, kur mums abām nebija pieredzes, mēs pat necerējām saņemt šo novērtējumu. Tas, ka mēs tikām nominētas Baltvilka balvai – tas vien jau mums bija ļoti, ļoti liels pagodinājums būt starp šiem rakstniekiem un māksliniekiem. Ir tāda neticības sajūta, man šķiet, ka mēs līdz galam nesaprotam, kas ir noticis, bet gandarījums ir ļoti, ļoti liels. Pēc balvas saņemšanas, un es domāju, ka Sabīne man piekritīs, ir ļoti liela motivācija turpināt rakstīt un radīt. Es vakar jau atvēru savu melnrakstu nākamajai grāmatai un veicu pāris labojumu. Tagad uz to visu nākas paskatīties nedaudz citādāk.
Sabīne Baumane: Jā, ir sajūta, ka mūs ir novērtējuši. Kā jau tipiskās latvietēs, arī mūsos iekšā sēž tā "ai, nu ko tad es" sajūta. Tas laikam mums visiem nāk līdzi, bet tomēr, tādu pagodinājumu saņemot, ir tiešām liela motivācija turpināt iesākto darbu. Citādi jau mēs pat nenojaušam un nezinām, kam patīk, kam nepatīk tas, ko esam radījušas. Protams, draugi un radi vienmēr saka, ka ir forši, bet šis ir tāds liels pierādījums, ka mēs esam uz pareizā ceļa. Protams, brīžiem ir kaut kādas šaubas vai vēl kaut kas, tad te tās visas izgaisa (smejas).
Pastāstiet vairāk par to mirkli, kad uzzinājāt – grāmata par Monti nominēta divām Jāņa Baltvilka balvām. Kā jutāties? Ko domājāt?
Renāte Bērante: Es pat neatceros, kā tas viss notika! Sabīne, varbūt Tu atceries?
Sabīne Baumane: Tev zvanīja, pateica, un tad mēs tikāmies Cēsīs, Cēsu bibliotēkā, kur likām mūsu izstādes stendus. Es atceros, ka pirmā sajūta bija neticība, šoks, bet tā īstā apziņa atnāca tikai pēc tam, un mēs sapratām – tas ir nopietni. Savējiem es par šo stāstīju ar tādu lielu lepnumu, jo būt nominētam ir liels pagodinājums. Mēs tiešām necerējām, ka mēs saņemsim balvu.
Renāte Bērante: Jā, tagad es atceros. Mūs ar Sabīni šķir diezgan liels attālums. Tā kā Sabīne dzīvo Limbažos, bet es Ozolniekos, mēs tik bieži netiekamies. Mēs braucam uz bērnu bibliotēkām ar Montes stāstu izstādi, un reizēs, kad sanāk kaut kur pusceļā satikties, tad mēs noteikti to iespēju izmantojam. Tagad es atceros, jā, ka braucu uz Cēsīm, un man piezvanīja un pateica, ka esam nominētas balvai, un tad es Sabīnei teicu – tu paskaties, katru reizi, kad mēs tiekamies, es saņemu kādu ļoti labu ziņu.
Satiekot Sabīni, teicu, ka man ir divas ziņas – viena slikta, otra laba. Es jau vairs neatceros, kas bija tā sliktā (smejas), bet par nomināciju Baltvilka balvai mēs bijām ļoti priecīgas, bet arī pārsteigtas.
Kad sākām pētīt, kas tā ir par balvu un kādas grāmatas to ir saņēmušas, tikai tad sapratām, cik milzīgs gods būt starp nominantiem, pat būt tikai starp tām grāmatām, kuras žūrija ir izskatījusi. Tas grāmatu daudzums, ko žūrija izlasīja un izskatīja, taču bija tik pamatīgs.
Kas jums pašām palicis prātā no balvai nominētajām grāmatām? Vai izdevās palasīt, pašķirstīt arī konkurentus?
Renāte Bērante: Visus nē, bet šobrīd ar meitu lasām Lauras Vinogradovas "Tētis un suns", esam tikušas līdz pusei, bet man jau tagad ļoti patīk. Fantastiska man likās "Ineses māja", tieši pati ideja, kā bērniem stāstīt par vienu konkrētu profesiju, man šķiet ļoti aizraujoša, arī ilustrācijas ir tik košas un dažādu detaļu un sīkumu pilnas. Neesmu lasījusi, bet esmu pašķirstījusi Gundegas Muzikantes ilustrētās un balvai nominētās grāmatas. Manuprāt, Gundega ir paveikusi neticami skaistu darbu un noteikti ir pelnījusi viņai piešķirto balvu. Ā, un vēl es esmu pašķirstījusi "Divas Almas", kurā man arī patika skaistās ilustrācijas. To noteikti izlasīšu tuvākajā laikā.
Sabīne Baumane: Man diemžēl nav vēl sanācis neko no nominantiem palasīt, bet esmu ļoti apņēmusies visas šīs grāmatas iegādāties un izlasīt. Manuprāt, tas ir kaut kas vērtīgs, ko saglabāt arī nākamajām paaudzēm.
Kādas bija sajūtas, balvu saņemot?
Renāte Bērante: Ah, tas viss bija tik ātri un pēkšņi, ka es pat neapjautu, kas notiek. Atceros, ka mūs nosauca pirmās, bet es tajā brīdī pat nesapratu, ka tās esam mēs. Sēdēju un aplaudēju, līdz man piebikstīja vīrs un teica, ka man jāiet uz skatuves. Kur jāiet? Kāpēc jāiet? (smejas)
Sabīne Baumane: Jā, un man pat nācās uz skatuves kāpt trīs reizes, un trešajā reizē gāju ar visu bēbīti. Man šķiet, mēs bijām ļoti pārsteigtas par visu, kas notika.
Renāte Bērante: Jā, turklāt esot tur uz vietas, jutāmies mazliet kā baltie zvirbuļi. Bijām nonākušas vietā, kur visi cits citu zina, ir tikušies citos pasākumos, bet tādas nevienam nezināmas. Kā jau teicu, mums bija gods tur vispār būt, atrasties starp nominatiem, bet vēl saņemt balvu – joprojām nespējam noticēt.
Turklāt jūs saņēmāt gan žūrijas balvu, gan lasītāju atzinību – arī portāla LSM lasītāju simpātijas balva tika Montei. Ko par to varat teikt?
Renāte Bērante: Mums noteikti ir svarīgs žūrijas redzējums un atzinība, bet tas, ka Monti mīl arī lasītāji – tas ir nenovērtējami. Ikdienā jau to atgriezenisko saiti sanāk tā mazāk sajust, tāpēc šī simpātiju balva ir ļoti svarīga.
Pastāstiet par jūsu sadarbību. Kā tā veidojās? Kā jūs atradāt viena otru?
Renāte Bērante: Mēs ar Sabīni iepazināmies netīši, principā – kopstrādē, kas ir biznesa inkubators, kur Sabīne darbojās ar citu biznesa ideju. Es zināju, ka Sabīnei ir ļoti, ļoti liels un skaists mākslinieces talants, es esmu redzējusi citus viņas darbus, ne grāmatās, bet citviet, un savukārt man jau bija ar roku uzrakstīts teksts, par kuru vispār nebija pārliecības.
Manī bija sapnis par šo grāmatu, bet es nezināju, ko ar šo tekstu tālāk darīt, kur meklēt mākslinieku, cik maksā izdot grāmatu, kur man vispār jāiet.
Tā es ar šo melnrakstu dzīvoju diezgan ilgi, un tad es uzdrošinājos Sabīnei pajautāt kādus kontaktus, varbūt viņa man var ieteikt kādus māksliniekus vai Latvijas Mākslas akadēmijas pasniedzējus, ar kuriem es varētu parunāties un saprast, kā es varētu šo virzīt tālāk. Nu, un Sabīne man tajā brīdī atbildēja, ka viņa man kontaktus nedos, jo viņa ļoti labprāt pati šo grāmatu uzzīmētu. Izrādās, Sabīnei vienmēr ir bijis sapnis uzzīmēt vismaz vienu pasaku grāmatu, tā nu mēs abas divas kaut kā saslēdzāmies, un mums tā sadarbība aizgāja ļoti viegli. No šīs sadarbības ir izveidojusies arī brīnišķīga draudzība.
Grāmatu jūs izdevāt pašas. Kāpēc tāds lēmums? Kāpēc neuzrunājāt pieredzējušus izdevējus?
Renāte Bērante: Tas stāsts par to, kā veidojās Montes projekts, ir garāks. Tas sākās ar Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra organizētajām mācībām "Laukiem būt!", kur mudina lauku jauniešus uzdrīkstēties un darīt. Tas bija tāds pirmais konkurss, kur mēs piedalījāmies un atļāvāmies runāt par Montes stāstiem. Šajā konkursā mēs ieguvām pirmo vietu, un šis konkurss mūs atbalstīja grāmatas izdošanā.
Tālāk mēs jau uzdrīkstējāmies runāt skaļāk un piedalījāmies "Projektu bankā", kurā līdzcilvēki varēja atbalstīt mūsu ideju par grāmatas tapšanu. Īstenībā tas bija tāds ļoti labs testiņš, lai saprastu, vai vispār kādam grāmata ir vajadzīga. Varbūt grāmatu jau pietiek, jo tomēr Latvijā ir tik daudz brīnišķīgu rakstnieku un mākslinieku, kas rada JAU ļoti labu saturu. Mēs guvām ļoti labu atbalstu arī tur, savācām visu nepieciešamo finansējumu, lai taptu pirmā grāmatas tirāža.
Principā, šo iespēju, lai mēs grāmatu varētu vispār radīt, mums ir sniegusi sabiedrība, un tas ir tāds pieminēšanas vērts fakts.
Tālāk mūs atbalstīja arī Jelgavas novads, un šeit es varu paturpināt par to, kāpēc tad mēs aizgājām to savu ceļu. Mēs ļoti, ļoti ilgi domājām, ko darīt. Mums nebija nekādas pieredzes, sapratām, ka labāk būtu iet pie kāda izdevēja, kam ir pieredze, bet
mums šī ideja par Monti neapstājās tikai pie pasaku grāmatām. Mēs gribam radīt arī ceļojošo leļļu teātri un citas aktivitātes kultūras dzīvē bērniem, un to vēlamies veidot kā sociālo uzņēmumu.
Mēs gribam ne tikai radīt kvalitatīvu literatūru vai kultūras pasākumus, bet gribam tos nodrošināt bērniem, kuriem nav pieejas jaunākajai literatūrai vai kultūras pasākumiem, piemēram, bērniem, kuriem kādu ģimenes apstākļu dēļ liegta iespēja apmeklēt Rīgas skaisto leļļu teātri vai finansiālu apsvērumu dēļ un lokācijas dēļ tiem nav iespēja iegādāties jaunas grāmatas vai apmeklēt bibliotēkas, tāpat gribam padomāt par bērniem, kuri ilgstoši uzturas ārstniecības iestādēs. Jā, mums tā ideja par Montes stāstiem ir nedaudz plašāka, un mums bija mazliet bail, ka, esot kādas izdevniecības paspārnē, tas mums liegtu šo radošo brīvību.
Bet kā ir šobrīd? Vai nav tā, ka pēc balvas saņemšanas izdevēji jau klauvē pie durvīm?
Renāte Bērante: Pagaidām vēl nav, un Baltvilka balvas pasniegšanā es Sabīnei teicu, ka sajūta mazliet jocīga. Visi cits citu pazīst jau gadiem ilgi, bet te parādās meitenes, kas paņem divas balvas, bet neviens nezina ne mūs, ne arī tādu izdevniecību. Pagaidām mums nav bijušas nekādas sarunas, bet es domāju, ka mēs ar Sabīni esam ļoti atvērtas sadarbībām, mēs noteikti ļoti priecātos draudzēties ar Latvijas izdevniecībām.
Sabīne, pastāsti Tu no mākslinieces puses, kā Tu ieraudzīji šo te Montes stāstu un kā radās ilustrācijas!
Sabīne Baumane: Es ilustrācijas uzreiz rādīju Renātei, jo man bija svarīgi saprast, vai teksts mijiedarbojas ar ilustrāciju, vai Renāte arī to tā redz, kā esmu ieraudzījusi es. Man tomēr likās – ja Renāte to ir uzrakstījusi, tad mums jārada ilustrācijas, kas ataino tekstuālo vēstījumu, lai nav tā, ka viņa ierauga un jūtas pavisam pārsteigta par iznākumu. Bet gāja visādi. Visgrūtākais bija tēli, jo, protams, gribas to galveno tēlu radīt tādu, kas ir atmiņā paliekošs, nevis tādu, kas paiet garām, bet mēs par to drīz vien aizmirstam. Tas bija visgrūtākais, un to mēs daudz mēģinājām un pārzīmējām. Mums ir vairāki prototipi Montes tēlam, pat ar rozā krāsas matiem. Man bija sajūta, ka, radot ilustrācijas, man bija jāiekāpj atpakaļ bērnības iztēlē, jo pieaugušajiem skatījums uz dzīvi ir pavisam citāds. Es centos atcerēties, kāda es biju bērnībā, ko darīju, ko līdzīgu Montes piedzīvotajam esmu redzējusi vai dzirdējusi, esot mazai.
Piemēram, viena interesanta lieta, ko es darīju, kad gribēju, lai ilustrācija izskatās tā nevīžīgāk, tad, būdama labroce, es zīmēju ar kreiso roku. Tā, lai izskatās pēc iespējas bērnišķīgāk.
Otrs izaicinājums bija krāsu gamma, kuru gribējām tādu ieturētu. Mēs arī domājām tālāk, jo līdz ar grāmatas krāsu gammu veidojās arī mūsu zīmola identitāte. Tas arī bija ļoti, ļoti svarīgi un paņēma diezgan daudz laika. Krāsu ir daudz, krāsu gammu ir daudz, bet gribējās atrast to īsto. Un Renāte man ļoti uzticējās. Ja kāda ilustrācija "nenāca", tad es teicu, ka šito nevarēšu uzzīmēt, šis man galīgi nesanāk. Tad es bieži vien prasīju palīdzību un padomu Renātei, un viņa man nāca palīgā, un beigās tā ilustrācija, par kuru es teicu – šo es neuzzīmēšu, man patiesi nesanāk, es nezinu, kā viņu uzzīmēt – beigās tā ir viena no mīļākajām. Saņēmos un izdarīju! (Smejas)
Renāte Bērante: Jā, Sabīnei reizi pa reizei vajadzēja tādu pagrūdienu un atbalstu. Viņa man ik pa laikam uzrakstīja, un tad es viņu pamotivēju – ir ļoti skaisti, nekritizē sevi, zīmē tālāk.
Sabīne Baumane: Pieminēšanas vērts varbūt ir fakts, ka ilustrācijas tapušas uz planšetes. Šobrīd bērnu grāmatu ilustrācijas tiek veidotas dažādās versijās, tai skaitā ierastajā tehnikā uz papīra. Papīram, protams, ir savs šarms, taču pati dodu priekšroku mūsdienu tehnoloģijām, kas ļauj zīmējumu labot, kas pie Montes ilustrācijām ļoti noderēja.
Renāte Bērante: Kad mēs ar Sabīni uzsākām sadarbību, es viņai teicu, ka, manuprāt, šobrīd bērnu literatūrā, tieši ilustrācijās, parādās jauninājumi, reizēm šķiet, ka ilustrācijas radītas pieaugušajiem, ne bērnu auditorijai, jo tās ir pārlieku mākslinieciskas, sarežģītas. Man gribējās mūsu grāmatā nedaudz atgriezties pie tiem pirmsākumiem – lai attēls bērnam ir viegli uztverams. Es teicu Sabīnei –
mēs nesacentīsimies jaunradē, bet labāk radām kaut ko tādu, kas bērnam ir viegli uztverams un saprotams.
Sabīne Baumane: Jā, es atceros, kā mēs to pārrunājām – ir forša tā jaunrade, ka mums patīk, bet vairāk tomēr tas stils patīk pieaugušajiem, nevis bērniem, ka bērniem tas nemaz nav uztverams.
Renāte Bērante: Man arī pēc balvas pasniegšanas teica, ka tas esot bijis viens no punktiem, kāpēc tikām pamanītas –
mēs atšķīrāmies no pārējiem un izcēlāmies ar vienkāršību.
Sabīne Baumane: Jā, arī grāmatas formāts mūs izcēla uz citu grāmatu fona.
Cik daudz un rūpīgi izpētījāt bērnu literatūras piedāvājumu Latvijā?
Sabīne Baumane: Protams, mēs staigājām pa grāmatnīcām un skatījāmies piedāvājumu. Tas, ko mēs izlēmām – mēs gribējām, lai grāmata ir pamanāma, tāpēc arī izmērs ir tik liels. Grāmatu nevar nepamanīt. Tas bija viens no svarīgākajiem punktiem. Mēs pat nezinājām, cik tas viss varētu maksāt, tikai apzinājāmies, ka tas varētu būt diezgan dārgi, taču tajā brīdī sapratām, ka tas būs vispiemērotākais izmērs mūsu grāmatai.
Bet, jā, mēs staigājām pa grāmatnīcām un neticīgi sapņojām, ka reiz tur būs arī mūsu grāmata.
Renāte Bērante: Man ir meitiņa, kas ir mūsu grāmatas mērķauditorijas vecumā, līdz ar to mēs mājās ļoti daudz lasām grāmatas. Ja ir kādi svētki, tad es iesaku viesiem dāvināt tieši pasaku grāmatas, jo meita tās ļoti novērtē. es ar tām grāmatu kaudzēm reizēm braucu pie Sabīnes uz Limbažiem, rādīju viņai, kas man ļoti patīk, bet kas, manuprāt, bērnam ir neuztverams. Jā, mēs daudz pētījām, un mums bija labie un sliktie paraugi.
Kā trūkst latviešu bērnu literatūrā un ko jūs pašas vēl gribētu radīt?
Renāte Bērante: Te mēs noteikti varam parunāt par nākamajām Montes grāmatām.
Mēs jau esam iecerējušas, ka mums būs vēl divas grāmatas. Viena stāstīs par to, kā mammas puncītī rodas bērniņš, ko viņš tur dara un kā no turienes var izkļūt.
Šis īstenībā ir jautājums, kas nav daudz apskatīts latviešu bērnu literatūrā. Kad es piedalījos vienā no konkursiem un stāstīju par šo ideju, tad žūrijā bija vecāka gadagājuma sieviete, kas teica – kā jūs to iedomājaties, vai atceraties, ka bija tāds žurnāls "Zīlīte", un bija tāds skandāls. Un es viņai atbildēju – ja par to skaļāk runā, nav jābaidās, vismaz esi piesaistījis nepieciešamo uzmanību.
Ne vienmēr mums ir jābaidās runāt par tēmām, kas mums ir neērtas. Protams, mums kā jaunajiem vecākiem ir grūti atbildēt uz šiem bērnu neērtajiem jautājumiem, tādēļ arī tapuši Montes stāsti.
Savukārt trešā grāmatiņa stāstīs par to, kā atvadīties, kā samierināties ar to, ka no dzīves aiziet mums kāds tuvs līdzcilvēks vai mājdzīvnieks, kā paskaidrot bērnam šo jautājumu. Es pati pieredzēju šo situāciju, kad man meitai bija jāpaskaidro, ka ir aizgājis no dzīves viņas vecaistētis, un es nemācēju atrast īstos vārdus. Kad kļūstam par vecākiem, saprotams, ka nav jau tādas vecāku skolas, kur iemāca atbildēt uz šiem jautājumiem.
Mana meitiņa pati ļoti labi atbildēja uz jautājumu par vecātēva aiziešanu, un tad es sapratu, ka bērni patiesībā paši ļoti labi spēj rast atbildes, un viņi caur savu iztēli rada atbildes, kas nav tik smagnējas, kādas radām mēs, pieaugušie.
Ja runājam par aiziešanas tēmu, tad mēs vienmēr to visu uztveram ļoti smagi un prātojam, kā to informāciju nodot, bet bērns tikmēr iedomājas, kā aizgājušais sēž uz mākoņa maliņas un ēd savu iemīļoto saldējumu.
Ar Montes grāmatām mēs gribam parādīt, ka par šiem sarežģītajiem jautājumiem ar bērniem nav jārunā smagnēji un ar viņiem jārunā caur viņu iztēles valstību.
Sabīne Baumane: Jā, un te var runāt ne tikai par to, ka aiziet kāds tuvs cilvēks, bet arī par to, kāpēc akvārijā zivtiņa čuč ar punci uz augšu. Tikpat sāpīgi ir arī tas, ja kāds ģimenes loceklis aizbrauc dzīvot uz ārzemēm tālu projām. Arī tā ir tāda sava veida aiziešana, kas arī jāpaskaidro un jāizstāsta bērnam, kāpēc tuvinieks tagad dzīvos tik tālu un mēs viņu vairs tik bieži neredzēsim. Mēs noteikti mēģināsim to visu rādīt no gaišās puses. Grāmata noteikti nebūs melna, bet drīzāk pavisam otrādi – tāda balta un gaiša.
Kā jūs atceraties pašas sevi bērnībā? Kādus jautājumus jūs uzdevāt saviem vecākiem?
Renāte Bērante: Vecākiem es jautājumus neuzdevu, bet es sevi atceros kā tādu sapņainu meiteni, es ļoti daudz sēdēju uz palodzes pie loga, skatījos tālumā un domāju esības jautājumus. Kāpēc es vispār esmu tāda, kāda es esmu piedzimusi? Kāpēc es esmu nonākusi tieši pie šiem vecākiem? Kāpēc es nepiedzimu citā ģimenē? Kāpēc es izskatos tieši tā, kā es izskatos? Tie bija dažādi jautājumi, ar kuru palīdzību mēģināju izprast cilvēka pasauli.
Man tie esības jautājumi vienmēr ir likušies ļoti interesanti, un, kad man meitiņa sāka uzdot jautājumu – kur es biju, kad es nebiju piedzimusi? – es sapratu, ka tas patiesībā ir tik interesanti.
Viņa to jautāja atkal un atkal, un viņai bija ļoti sāpīgi, kad es atbildēju, ka viņas nebija. Viņa nesaprata, kā tas var būt, ka viņas nebija. Nu, un īstenībā tā arī ir – nav jau tāda mirkļa, kad mūsu nav bijis, mēs vienkārši esam bijuši citā vietā. Jā, bērnība man bija tāda sapņaina, es daudz lidinājos pa gaisu, bet laikam jau joprojām esmu tāda pati.
Sabīne Baumane: Es tādus jautājumus neatceros, bet varu pastāstīt, ka jau no bērnības biju radoša un liela zīmētāja. Es dzīvoju kopā ar vecmāmiņu un vectētiņu, viņi dzīvoja atsevišķās istabās, un vectētiņa istabā viena no sienām bija mana galerija. Visa vectētiņa guļamistabas siena bija ar maniem zīmējumiem, kurus viņš tur pats izvietoja. Visi zīmējumi bija mana auguma izmērā. Vecvecāki man nopirka milzīgu papīra rulli ar domu – nu, tad ņem un zīmē. Es uzzīmēju vāzi ar pieciem ziediem vāzē, un četriem no tiem nebija ziedlapiņas, bet vienam bija, un es pie sevis nodomāju, ka rīt pamodīšos un pabeigšu zīmējumu. No rīta es pamostos, eju uz opača istabu un skatos – mans zīmējums ir pie sienas. Es viņam saku – nu, kā, es taču neesmu pabeigusi. Viņš man atbild – es domāju, ka tie ziediņi ir novītuši un lapiņas ir nobirušas. Tā tas zīmējums tur arī stāvēja.
Renāte, izklausās, ka Monte ir radusies no Tavas pieredzes – gan no tā, ko pati esi piedzīvojusi, gan tagad piedzīvojot meitas jautājumus. Vai tā ir?
Renāte Bērante: Jā, tur ir īstenībā daudz stāstu kopā. Tur ir kaut kas no manis, ir kāds stāsts no manas meitiņas piedzīvojumiem, kāds stāsts no Sabīnes bērnības, kaut kas no manas mammas bērnības un no vīra bērnības.
Es vienmēr ļoti uzmanīgu klausos, kad kāds stāsta par bērnību, tie stāsti man ļoti patīk, jo, man šķiet, bērnība ir visgaišākais laiks mūsu dzīvē, bet, kad mēs esam bērnībā, mēs to tik ļoti nenovērtējam.
Piemēram, grāmatā ir stāsts par peļķē pazaudētajiem zābaciņiem, bet dzīvē manai mammai gadījās savas jaunās sandalītes atstāt piķī. Viņas mamma pēc tam esot bijusi ļoti dusmīga. Tad ir stāsts par papīra laivām, kuras patīk palaist upē – tas, savukārt, ir stāsts no mana vīra bērnības. Burtiņu makaronu zupa – tas laikam bija ar Sabīnes bērnību saistīts. Tā kā tas viss ir kaut kur dzirdēts. Man ir arī divas mazas krustmeitiņas, kas labprāt ar mani komunicē, un tad es vienkārši kā tāds sūceklītis eju apkārt, uzsūcu informāciju un pēc tam to visu lieku iekšā stāstā.
Ko bērni saka par Monti? Kādas atsauksmes par grāmatu esat saņēmušas? Kas bērniem patīk?
Renāte Bērante: Man vairāk atgriezeniskā saite ir bijusi tieši no bērnu vecākiem, kuri mums uzraksta un pastāsta par dzīvi ar Monti viņu mājās. Es esmu saņēmusi daudz ziņu, ka bērni atkal un atkal prasa pirms iemigšanas lasīt tieši Montes grāmatu. Tad vecāki stāsta arī par to, ka, ja arī bērns ir pavisam mazs, piemēram, viņam ir divi gadiņi un viņš varbūt ne tik ļoti uztver to stāstu, tad ļoti uzrunājošas ir grāmatas ilustrācijas, kur ir ļoti interesantas detaļas – tur ir vilcieniņš, lidmašīna un daudz citu sīkumu, kas bērnam ļoti patīk. Pie tā mēs arī pievērsām uzmanību, izstrādājot šo darbu. Es pati atceros, kā nopirku grāmatu savai meitiņai, kuru mēs skatījāmies no viena gada vecuma līdz pat sešiem gadiem, un viņai tā grāmata šo piecu gadu laikā neapnika. Sākumā mēs skatījāmies krāsiņas, tad lietiņas, tad detaļiņas, tālāk nāca burtiņi. Mēs cerējām, ka tā varētu būt arī ar mūsu grāmatu, un to arī mūsu lasītāji novērtē – ilustrācijas un laikam arī to grāmatas mieru un sirsnību, kas bērniem patīk tieši pirms iemigšanas.
Sabīne Baumane: Par tiem bērniem es piekrītu tev, Renāte, bet es tev aizmirsu izstāstīt, ka es nesen biju kristībās, un mans brālēns atklāja, ka pēc grāmatas izlasīšanas ir raudājis. Tā kā šis stāsts aizkustina pat pieaugušus cilvēkus.
Renāte Bērante: Starp citu, šādas ziņas es arī esmu saņēmusi, ka ir grūti grāmatiņu izlasīt līdz galam, jo mammām un tētiem acis ir pilnas asaru. Un ļoti daudz pozitīvu atsauksmju esam saņēmušas tieši no vīriešiem, no tētiem, kuri parasti caur zobiem iet bērniem lasīt tās pasakas, bet Montes grāmata viņiem pie sirds iet tīri labi, par ko mums, protams, ir ļoti, ļoti liels prieks.
Ko jūs pašas šobrīd lasāt saviem bērniem vai savam priekam? Kas jums mājās ir aktuāls?
Sabīne Baumane: (Smejas) Man šobrīd aktuālas ir māmiņu grāmatas, es lasu par to, kā bērniņš aug, kā veidojas pirmās attiecībās. Kaut kas tāds. Šo jautājumu Renāte mācēs atbildēt labāk, es pašreiz esmu garlaicīgā lasītāja, jo man aktuālas grāmatas par bērna ienākšanu ģimenē.
Renāte Bērante: Tā kā laika ikdienā ir tik maz, es šobrīd nelasu neko no pieaugušo literatūras. Savu brīvo laiku es veltu bērnu grāmatām, un tiešām ļoti patīk, es tajās gūstu daudz lielāku pozitīvismu, nekā lasot pieaugušo grāmatas. Tāpēc es saku, ka sirdī es joprojām esmu liels bērns. Mēs šobrīd ar meitiņu lasām Lauras Vinogradovas grāmatu "Tētis un suns". Meita mācīsies pirmajā klasē, tāpēc es ļauju viņai lasīt pašai, un tāpēc mums iet nedaudz lēnāk, bet grāmata mums ļoti patīk.
Kāpēc jūs izlēmāt doties bērnu literatūras virzienā? Kāpēc izlēmāt radīt bērniem, nevis pieaugušajiem?
Renāte Bērante: Zini, tas laikam nāk no sirds. Es par sevi saku, ka sirdī joprojām esmu bērns un liela sapņotāja. Es pieļauju, ka pieaugušajiem tas mans sapņainums būtu, iespējams, nesaprotams. Man šķiet, ka viss notika tā dabīgi. Vienkārši likās, ka tam tā ir jābūt, un es pat nevaru iedomāties, ka es rakstītu grāmatu pieaugušajiem.
Sabīne Baumane: Viss nav paredzēts visiem, un šī ir mūsu niša. Es pat nevarētu iztēloties sevi kādā pieaugušo jomā. Man ir vēl divi zīmoli, kur es radu bērniem, tā kā tas likās pavisam normāli šo ceļu turpināt.
Renāte Bērante: Jā, es gribu paslavēt Sabīni. Viņai ir brīnišķīgs zīmols, kas rada bērniem personalizētus burtu šķīvīšus un krūzītes. Katrs bērns, ēdot pusdienas, var mācīties alfabētu, kas man liekas lieliska ideja. Es Sabīnei vienmēr esmu teikusi – iedomājies, tevi kā Margaritu Stārasti bērni atcerēsies mūžam. Mēs savu bērnību atceramies ar Margaritas Stārastes grāmatām, tad tevi, Sabīn, atcerēsies, jo viņi visi būs ēduši no taviem šķīvīšiem un dzēruši no krūzītēm. (abas smejas) Man tā patiešām šķiet!
Vai arī lasījuši Monti un iepazinuši pasauli caur Sabīnes radīto tēlu!
Renāte Bērante: Jā, nu jau arī Monte.
Sabīne Baumane: Starp citu, šķīvīši ir iezīmēti arī Montes grāmatā. Es parasti katrā savā projektā, ja tas tur iederas, cenšos iezīmēt savu burtu šķīvīti.
Un tomēr tas ir interesanti, kā pieaugušie sevi atrod tieši bērnu pasaulē, bērnu literatūrā. Varbūt tas ir mūsu iekšējais bērns, ko cenšamies pabarot?
Renāte Bērante: Īstenībā tas tā varētu būt. Tas noteikti kaut ko nozīmē, ja es uz stundām pazūdu bērnistabā un iegrimstu bērnu grāmatās. Manuprāt, brīnišķīga ir ideja par Loti un Lotes zemi, un viņas stāstiem. Mums arī mājās ir visas Lotes grāmatiņas. Manai meitiņai ļoti aktuāla ir Pepija Garzeķe, viņa to lasa katru otro vakaru. Un ja atceros sevi bērnībā, mamma man daudz ko neliedza un atbalstīja manas trakās idejas. Man ļoti patika Pepija, es viņu dievināju kā pasaku tēlu. Mammai reiz bija jāiet ciemos pie draudzenes uz dzimšanas dienu, kur visi, protams, būtu ļoti sapucējušies, bet es izdomāju, ka es gribu būt Pepija Garzeķe. Mamma man uztaisīja divas bizes, kurās ielika iekšā stieples, lai tās var sašķiebt, es uzvilku divas dažādas zeķes un, jā, ciemos gāju kā Pepija Garzeķe. Jā, kaut kā tie pasaku tēli bijuši tuvi jau no bērnības.
Igauņiem ir Lote, lietuviešiem ir Kikas Mikas sērija. Tad es saprotu, ka latviešiem būs Monte ar ļoti daudzām grāmatām un leļļu teātri.
Renāte Bērante: Es tā ļoti ceru, jā. Tāds bija arī tas sākotnējais vēstījums, kad piedalījāmies "Projektu bankā". Mēs saviem potenciālajiem lasītajiem tā arī teicām – nu, kā, igauņiem ir tik brīnišķīga Lote, Lietuvai ir Kika Mika, un kāpēc mums nevarētu būt sava Monte?
Mums, protams, ir Sprīdītis un vesels parks, kur aizbraukt, bet ir pagājis ļoti ilgs laiks, ir jānāk kaut kam jaunam. Tas nenozīmē, ka klasika ir jāaizmirst, bet mūsu bērnus vajag pabarot ar vēl kaut ko jaunu un mūsdienīgu.
Ko jūs gribētu pateikt autoriem, kuri vēl tikai sapņo par savu pirmo grāmatu? Varbūt ir kādi iedrošinājuma vārdi.
Renāte Bērante: Es zinu, ka viens mans draugs raksta lielisku dzeju bērniem, bet viņš nekādi nevar saņemties to izdot. Kad mēs saņēmām Baltvilka balvu, viņš man atsūtīja apsveikuma ziņu, bet es viņam atbildēju, ka varbūt šis skaistais notikums var kalpot kā motivācija arī viņam. Es ceru, ka mūsu piemērs motivēs kādu jaunu autoru, kurš raksta un tomēr visu slēpj galda atvilktnē. Priecātos redzēt daudz jaunu autoru darbus Latvijas literatūrā, kas veidos mūsu bērnu dzīves gaišākas, piepildītākas.
Sabīne Baumane: Jā, nebaidīties, ka neizdosies. Nenopelt savu veikumu, meklēt iespējas un uzdrošināties. Un atcerēties, ka tu drīksti būt unikāls, nav jāiekāpj kādos standartos. Tikai tā rodas brīnišķīgi un neaizmirstami darbi!
