"Ejas un asakas" tapa ilgākā laika posmā, Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" atzīmē autors: "Nav tā, ka es iedomājos – tagad es rakstīšu dzejoļus par bērniem, un es pakratu piedurkni, un man izbirst ārā, lūk, tāda grāmata. Tie ir vienkārši savākušies. [..] Tie visu laiku maisījās pa galvu. Pa vidu iejaucās mans iepriekšējais izdevums "Ceļš pie patērētāja". Es pabeidzu vienu darbu, tad pieķeros pie otra. Te tie abi ir."
"Virsuzdevums bija tāds – uzrakstīt grāmatu, kas ir par bērniem. Tā ir domāta tam bērnam, kas katrā cilvēkā paliek no pirmās zilbes līdz pēdējam pūtienam," savu jaunāko veikumu piesaka Žebers. "Grāmata ir ļoti fragmentāra.
Katra vienība – sauksim to par dzejoli, īspasaku vai sazin ko – ir par kaut ko citu. Grāmatai nav vienota vēstījuma tādā nozīmē, ka tas būtu no sākumam līdz galam izstāstīts stāsts."
Vaicāts, vai dzejnieks sava krājuma rindas šķiro līdzīgi kā mūziķis jaunā albuma dziesmas – šīs ir tās galvenās, bet citas ir varbūt mazāk svarīgas meldijas –, Žebers atbild: "Tad, kad es ieinteresējos par dzeju un kad es sāku veikt savus pirmos vingrinājumus tajā, man bija kādi 17 gadi. Tas, kas man riebās, bieži vien tracināja pie tā laika dzejas krājumiem (vēlāk es tos pārskatīju un bija daudzas lieliskas lietas) – tu varēji tos šķirstīt un labi, ja vienu dzejoli varēji atrast, kas tev... Sākot ar maniem pirmajiem vingrinājumiem, bija iekšēja prasība izdarīt tā, lai tā lieta tomēr aizrauj tevi pašu pirmkārt. Tu kaut ko uzraksti, noliec to malā, un ja tu vēl pēc kāda laika vari uz to paskatīties tā, ka tev nav kauns par to, tad...
Tas ar laiku kļūst par principu – lietu, kas tev kaitina, nelaid ārpusē, jo tā noteikti kaitinās arī citus.
Visa dzejas būšana ir sensitīva, dīvaina lieta. Tas ir tā, it kā tu izietu no mājas un tev būtu vaļēja bikšu priekša; tu ietu, ļoti ērti, bet nez kāpēc nepieņemami. Kaut kā tā, man liekas, [ir] viss, kas notiek ar dzejas rakstīšanu."
Ilustrācijas, kas "Ejās un asakās" ir līdzās dzejoļiem un īspasakām, autors sauc par blakni: "Mierīgi varētu neilustrēt. Vienkārši šinī gadījumā es pieņēmu, ka tā ir grāmata bērniem. Bērniem bez ilustrācijas kaut ko iesmērēt ir neiespējami." Kad grāmata saliecas uz otru pusi, sāk mainīties, arī ilustrācijas ir citas, viņš papildina: "Reiz sākušam ar tiem mazajiem, tev ir jātiek galā arī ar tām ilustrācijām, kas beigās ir lielajiem. [..] Mēs ieraugām citu pasaules ainu."
