“Savstarpējas konferences mums notiek katru gadu un gana daudz, bet šis ir tāds īpašs notikums, ko visi patiešām gaida reizi piecos gados,” tā par Starptautisko baltistu kongresu Latvijas Radio raidījumā “Kultūras rondo” teic Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes (LU HZF) Latvistikas un baltistikas nodaļas profesore Andra Kalnača.
Kongresa tradīcija aizsākās 1965. gadā Viļņā. “Ar tagadējo aci gandrīz jāsaka, iespējams, ka tas bija latviešu un lietuviešu valodnieku tāds kā uz āru nepausts, bet iekšējs solidaritātes pasākums kaut kādā mērā vismaz ar valodniecību aiziet no tās padomju dzīves īstenības. Un arī – nu tomēr mēs esam tuvākie radi: lietuvieši un latvieši – tas ir jauks radu kopības apliecinājums,” spriež Kalnača. Kolēģei pievienojas LU Latviešu valodas institūta direktore Sanda Rapa: “Tā ir ļoti laba tradīcija, un tas ilgais laika posms, kas ir jāgaida, tas ļauj visiem baltistiem apkopot savas uzkrātās zināšanas.”
Šogad baltistu kongress pirmo reizi notika attālināti – “Zoom” platformā. Dalībnieku bijis vairāk nekā citus gadus. “Ja ņemam vērā, ka pirmajā kongresā jeb konferencē bija tikai 12 referāti, tad šajā jau bija 140,” salīdzina Rapa. Arī tēmu loks šogad bijis plašs.
Divām ierastajām sadaļām, kur pēta baltu valodu etnoģenēzi un mūsdienu baltu valodu stāvokli, proti, sinhronisko valodniecību, pievienojusies arī trešā – kā baltu valodas dzīvo digitālajā pasaulē.
Lūgta dalīties ar secinājumiem par to, kā tad latviešu un lietuviešu valodas dzīvo digitālajā pasaulē, Rapa atbild: “Baltu valodas lieliski soļo līdzi laikam un dažās jomās pat ir tikušas tālāk nekā pārējā pasaule. ''Tēzaurs'' top, pētījumi top. Viss notiek!”
Runājot par mūsu valodas attīstību, Kalnača norāda arī uz kādu risku, saistītu ar globalizācijas tendencēm, kas šobrīd izpaužas kā angļu valodas "uzlidojums" latviešu valodai. Viņa paskaidro: “Ļoti daudz ko mēs lasām angliski, skatāmies angliski, klausāmies angliski, un tad mums sāk likties, ka arī izteikties mēs kaut kā varam vieglāk angliski vai izmantot angļu [valodas] vārdus, un ka latviešu valodā nekā nav un nav pat vērts meklēt un tā tālāk. Vismaz es no studentiem katru gadu dzirdu šādus argumentus. Tad atkal ir jāsaka tā – atmostieties, atveriet acis! Nav tā.
Latviešu valoda ir ļoti bagāta, ļoti skaista valoda, kurā var pateikt jebko. Vienkārši vaina ir tajā, ka mēs par maz pievēršam uzmanību paši savai valodai.
Mēs dievinām citas valodas, it īpaši angļu valodu, kas, protams, pati par sevi arī ir ļoti laba un bagāta, skaista valoda, bet aizmirstam paskatīties, ka mums taču pašiem ir savs dārgums.”
Rapa apstiprina, ka ar šādu izaicinājumu saskaras arī Lietuvā, vien viņi esot mazliet čaklāki svešo vārdu lietuviskošanā (protams, lai droši to apgalvotu, vajadzētu veikt pētījumus). Viņa turpina: “Tāpēc jau baltisti darbojas, tāpēc baltistu darbs ir svarīgs, lai parādītu, ka visās dzīvajās baltu valodās ir vārdu kopums, ar ko runāt, izteikties.
Tāpēc arī baltu valodām ir jāienāk digitālajā pasaulē, lai jebkurš var sarunāties datorā arī mūsu valodās. Pagaidām ir tā, ka pretī bieži vien mirdz angļu valoda.
Vajag vairāk radīt latviešu vārdus, teikumus un stāstus.”
Kongresā parunātas arī citas aktuālas problēmas, kas saistītas ar vietvārdu darināšanu mūsdienās (cilvēki neizprot, neatceras vietvārdu ainavu, tradīcijas), ačgārnu vārdu vienskaitlī vai daudzskaitlī lietojumu (piemēram, “izsitums”, kaut pareizi ir “izsitumi”) un datīva locījumu, kas mūsdienu valodā citus locījumus izgrūž ārā no daudzām pozīcijām.
Plenārsēžu ieraksti pieejami LU “Facebook” lapā, sadaļā “Video”. Savukārt kongresa tēzes publicētas LU e-resursu repozitorijā.
