„Audiogrāmata ieskaņota Latvijas Neredzīgo bibliotēkas skaņu ierakstu studijā un paredzēta personām, kurām nepieciešama informācija audio formātā. Ierakstu reproducēšana vai izplatīšana citām personām ir autortiesību pārkāpums.”
Ar šādu ievadu sākas katra no daudziem simtiem klausāmgrāmatu, kas veido Neredzīgo bibliotēkas krājumu. Kamēr veikalos un vispārējās bibliotēkās pieejamas vien dažas komerciāli izdotas audiogrāmatas latviešu valodā, cilvēkiem ar redzes vai lasīšanas grūtībām pēdējā pusgadsimta laikā izveidota bagātīga kolekcija, kas ik gadu tiek papildināta.
Latvijas Neredzīgo bibliotēka atrodas Strazdumuižas ciematā Juglā, vecā gaišrozā divstāvu koka muižiņā ar kolonnām. Brīdī, kad ciemos ir Latvijas Radio, otrā stāva skaņu studijā savu grāmatu pusaudžiem par vēsturi ielasa rakstnieks Jānis Ūdris.
Viņam šī ir pirmā pieredze ar grāmatas ieskaņošanu. Blakus mikrofonam – ūdens krūzīte un piparmētru konfektes.
„Jāteic, fiziski ir diezgan grūti. (..) Sāk kasīties kaklā, jo jālasa ir ļoti ilgi. Viens fails ir pusstundu garš, un tagad es sāku trešo failu.”
Divos failos autors ielasījis 38 no savas grāmatas vairāk nekā divsimt lappusēm, uz studiju būs jānāk vēl vairākas reizes. Audiogrāmatas mēdz būt sešpadsmit, divdesmit un vairāk stundu garas un ielasītājiem prasa lielu pacietību.
Gadu gaitā grāmatas neredzīgajiem ielasījuši arī profesionāli aktieri un diktori. Daudzi senāki ieraksti vēl glabājas lentēs un pamazām tiek digitalizēti. Kā tas notiek, demonstrē uz Skaņu ierakstu studijas vadītāja Imanta Peļņas galda ar datoru saslēgts lenšu magnetafons.
“Tā ir “Zītaru dzimta”, ierakstīta 1987. vai 1988.gadā,” viņš paskaidro.
Audiogrāmatu lasītavas plauktos viens pie otras rindojas simtiem baltu disku vāciņu ar latviešu oriģinālliteratūru un tulkojumiem latviski un arī krieviski.
Asjas kundze atnesusi atdot noklausītās grāmatas un paņemt jaunas. Redzes grūtības likušas pāriet no lasāmā teksta uz klausāmo:
„Pa lielākai daļai jau es ņemu to, ko kādreiz esmu lasījusi. Visu Darelu izņēmu cauri. Par ceļojumiem ņemu, par ievērojamu cilvēku dzīvēm.”
Lasītāju apkalpošanas nodaļas vadītāja Daina Otto apliecina: ceļojumi, biogrāfijas un klasika arvien ir klausītāko grāmatu augšgalā. Pērn ierakstītas 45 jaunas audiogrāmatas. Kā bibliotekāres kā izvēlas, ko ierakstīt?
“Mēs ņemam vērā lasītāju interesi un, protams, arī to, kas mums pašiem liekas labs un vērtīgs. Runājam ar redzīgajiem lasītājiem, ko viņi iesaka. (..) Lai ir visdažādākās tematikas – gan mīlestība, gan vēsture, obligāti detektīvi,” stāsta Otto. (..) Šobrīd „ejošākās” grāmatas ir “Svina garša” un “Mātes piens”. Piemēram, “Svina garšas” audio versijā plauktā nemaz nav. “Deviņi eksemplāri bija, neviena pašlaik nav.”
Audiogrāmatas var saņemt gan Neredzīgo bibliotēkā Juglā, gan septiņās filiālēs Balvos, Cēsīs, Daugavpilī, Jelgavā, Liepājā, Rēzeknē un Ventspilī. Kas nevar atnākt, pasūta pa pastu, stāsta Daina Otto.
“Ir arī tādi gadījumi, kad cilvēki vienkārši nevar iedomāties, ka ir arī tāda mūsu bibliotēka, kur viņi var nākt. Cilvēks varbūt visu mūžu ir labi redzējis, lasījis un tagad, mūža nogalē, viņam ir problēmas ar redzi. Domā – ja neredzīgajiem, tad tas noteikti ir kaut kas ļoti specifisks. Bet pie mums noteikti var nākt,” iedrošina bibliotekāre.
Plašais audiogrāmatu klāsts gan pieejams tikai cilvēkiem ar redzes vai lasīšanas grūtībām – plašāku izplatīšanu ierobežo autortiesības.
Kad krīzes laikā likvidēja ielasītāju štata vietas, bibliotēka sauca palīgā brīvprātīgos. Pašlaik tādas vajadzības vairs nav, saka Neredzīgo bibliotēkas vadītāja vietniece Andra Jākobsone.
“Mums pietiek spēku, un mēs vairs viņus nevaram saukt par brīvprātīgajiem, jo slēdzam līgumus un maksājam arī nelielu naudu. Tā kā par brīvprātīgo kustību mēs vairs šobrīd tā nerunājam. Mums ir plāns, kas šobrīd ir pietiekami noslogots. Protams, ielasa arī mūsu pašu darbinieki, bet no brīvprātīgajiem mums ir izveidojušies pastāvīgi ielasītāji, kuriem mēs maksājam.”
Līdzās audiogrāmatām ik mēnesi diskā tiek ieskaņoti arī žurnālu raksti. Jaunākā numura garums – apmēram deviņas stundas.
