Grāmatai nav nekāda sakara ar kilometriem, jūdzēm vai citām garuma mērvienībām. Tās vieno tikai un vienīgi tuvums, kurš mērāms pavisam citās mērvienības.
“Grāmatas sākumā,” atceras Maija Kalniņa, “es pirmo reizi uzrakstīju kādu vārdu uz papīra, tādā veidā atrodot veidu kā sarunāties par sev būtisko, nesaprotamo un visu citu ar pasauli. Popei ir milzīga nozīme, sākot šeit kopā ar popiņiem atjaunot estrādi un rīkojot šos dziesminieku ''Vārtus'', pērn šeit ar maniem tekstiem izskanēja koncertstāsts “Laiks mūsu ir upe”, kuras mūzikas autors ir Kārlis Būmeisters.”
Sēdot pilskalnā, Kalniņa sapratusi – ir laiks šīs sarunas atdot pasaulei.
“Sarunas, kuras var saukt par dzeju, prozu, bet tās patiesība ir sarunas ar pasauli un pasauli manī.
Grāmatā nav neviena teksta, ko es būtu rakstījusi ar nodomu, lūk, es rakstīšu dzeju. Popē arī nekas netiek darīts ar nodomu – tagad mēs darīsim ko īpašu.
Mēs šeit esam, veidojam procesus, kuriem ir milzīga nozīme, ne tikai katra individuālajā dzīvē, bet arī pašas vietas atdzimšanā, es nevaru iedomāties labāku vietu un laiku, kurā atdot laika pastniekam savas ''Adreses – tepat blakus'', lai ceļo pie cilvēkiem , tāpēc Popē, tāpēc Dullo Dauku festivālā,” noslēdz Maija Kalniņa.
