Kultūras rondo

Ojārs Rubenis: Teātrī ir atgriezušies 30% skatītāju. Kultūras patēriņš var mainīties

Kultūras rondo

Pandēmija mudina atgriezties pie lasīšanas. Atziņas pēc Frankfurtes grāmatu tirgus

Konferencē diskutē par biogrāfiskā romāna jaunākajām tendencēm latviešu literatūrā

Atkāpes no vēstures un saite ar šodienu. Biogrāfiskā romāna tendences latviešu literatūrā

Romānu sērijā “Es esmu…” iznākušas jau septiņas grāmatas, no kurām pēdējā – Ingas Žoludes “Vendenes lotospuķe” – stāsta par rakstnieku un dzejnieku Jāni Poruku. Šī sērija gan nav vienīgais piemērs, kurā tiek risināta reālas personas biogrāfija. Tas noris arī uz kinoekrāniem un teātra skatuvēm. Lai pārrunātu biogrāfiskā romāna tendences jaunākajā latviešu literatūrā, aizvadītajā nedēļā Latvijas Universitātes (LU) Humanitāro zinātņu fakultātes (HZF) rīkotajā konferencē notika attālinātā diskusija.

Starptautiskajā zinātniskajā konferencē “Jaunākā literatūra Latvijā II” tika skatīti jautājumi par aktuālajiem procesiem dzejā un prozā. Atsevišķas sēdes veltītas dažādiem pandēmijas laikā tapušiem tekstiem, antropoloģijas un literatūrzinātnes saskares punktiem, kā arī jaunākajiem biogrāfiskā romāna piemēriem latviešu literatūrā. Tieši par pēdējo tēmu norisinājās attālinātā diskusija. Tajā piedalījās rakstnieks Māris Bērziņš, kura jaunākais romāns “Nākotnes kalējs” biogrāfisko romānu sērijā “Es esmu…” vēsta par Viļa Lāča personību; dramaturgs un rakstnieks Lauris Gundars, kura darbs “Svešam kļūt jeb Stāsts par Gunāru A” koncentrējas uz politiskā disidenta Gunāra Astras dzīvi; teātra režisors Elmārs Seņkovs un LU HZF profesors Ojārs Lāms.

Turpinājumā – Latvijas Radio raidījuma “Kultūras rondo” ieskats diskusijā, kas kopā ar citiem konferences notikumiem pieejama videoierakstā “Facebook” lapā "Latvistika Latvijas Universitātē". 

Uz diskusijas vadītāja, literatūrzninātnieka Artura Skuteļa uzdoto ievadjautājumu: vai diskusijas dalībnieki ikdienā lasa biogrāfisko prozu, par atbildi neizskan skaļš “jā”. Bērziņu un Gundaru lasīt biogrāfiskos romānus daļēji pamudina pieminētā sērija “Es esmu…”. Līdzīgi arī Lāmam. Lūk, viņa sacītais: 

“Pēdējo divu gadu laikā mums ļoti intensīvi tiek piedāvāti tieši šie biogrāfiskie romāni un, kā mēs redzam, notiek arī tiem veltīti zinātniski pasākumi. Tad tas tā ienāk lasīšanas kārtībā. 

Šajās sērijās ir sapulcējušies, varētu teikt – vieni no interesantākajiem latviešu rakstniekiem, kuru daiļradei sekot ir pierasts. [..] Pirms šī projekta manā redzeslokā tas romāns bija proporcionāli tam, kādā mērā tas vispār latviešu literatūrā ir pārstāvēts. Specifiska interese par biogrāfiju atspoguļojumu literatūrā man nekad nav bijusi.”

Savukārt Seņkovs šādus stāstus drīzāk meklē dramaturģijā, ne prozā. Iemesls, kāpēc viņš varētu pievērsties biogrāfiskajam romānam – ja, veidojot izrādi, ieinteresētu kāda cita autora interpretācija par attiecīgo personību.

Vai biogrāfiska romāna gadījumā nepastāv risks uz iepriekš varbūt pat negribētu falsifikāciju – lielākām vai mazākām atkāpēm no konkrētās vēsturiskās personas dzīves notikumu patiesuma? Komentē Ojārs Lāms: “Es gribētu teiktā tā – vai, runājot par literatūru, vispār vajadzētu lietot tādu vārdu “falsifikācija”? Jo literatūra taču ir iztēle un māksla. [..] 

Man liekas, literatūrā jau nav nekādu robežu, kuras nu būtu kaut kādā veidā jāievēro. Tas biogrāfiskums arī ir diezgan nosacīts. 

Ja runā par šo konkrēto sēriju – jā, tur it kā katrai grāmatai uz vāka ir rakstnieka, grāmatas objekta fotogrāfija, kaut kādi ievadi, noslēgumi, bet pati sērija jau saucas vienkārši "Es esmu…”. Nekur nav teikts, ka tā ir biogrāfisku romānu sērija. Tas atšifrējums – latviešu prozas un literatūrzinātnes mijiedarbes projekts.”

Aicināts dalīties ar to, kā sākās viņa darbs pie romāna “Nākotnes kalējs”, Māris Bērziņš atklāj, ka vispirms devies uz Rakstniecības un mūzikas muzeju, kas grasījās slēgties ciet un pārvietoties uz jaunajām telpām: “Es vēl nebiju pabeidzis iepriekšējo romānu, bet jau skrēju uz Rakstniecības muzeju un fotografēju visus materiālus, ko man atļāva. [..] Pabeidzu iepriekšējo romānu un tad sāku tos materiālus pētīt, sāku lasīt Vili Lāci, ko es nebiju darījis. Varbūt skolas laikā pāris gabalus biju izlasījis, bet tas arī viss.” 

Pēc gada, kas bija pavadīts, veicot personas izpēti, Bērziņš ķēries pie rakstīšanas, un paralēli vēl precizējis atsevišķus faktus. Viņš turpina: “Līdzīgs darbs, kā rakstot vēsturisko romānu, tikai ar to atšķirību, ka vēsturiskā romānā bija tikai tas laikmets un nedrīkstēja kļūdīties vēsturiskajos notikumos. 

Šeit jau nepietika tikai ar to, ka galvenais varonis ir reāla persona, bet arī tie, kas viņiem apkārt – par tiem arī kaut kas jāpēta. Tādā ziņā tas ir diezgan grūti.”

Lauris Gundars, kura daiļradē arī bariņš lugu, kas balstītas biogrāfijās, stāsta par savu metodi: “Man ne reizi nav bijusi tāda sajūta, ka man ļoti vajag par to cilvēku izstāstīt. Es vienkārši izmantoju šī cilvēka dzīvi, lai izstāstītu savu stāstu. Turklāt man vienmēr ir svarīgi, ko es šodien, šajā mirklī (tā kā teātris lielā mērā ir priekš tā skatītāja, kas sēž zālē šeit un pašlaik) gribu pastāstīt, kā tas saslēdzas. Un pēkšņi saslēdzas ar kāda cilvēka biogrāfiju. Tas nenozīmē, ka es nepētu. Tas nenozīmē, ka es piedzejoju klāt. Tajā pašā laikā es varu teikt, ka ar sentimentiem nenodarbojos. Man ir pilnīgi skaidrs no savas pirmās lugas par Vāgneru, ka nav jau nekādas jēgas, jo 

mēs jau nekad neuzbursim to cilvēku. Tas vairs nav iespējams. Vienkārši ir jāstāsta, kāpēc tu stāsti to, ko tu stāsti.”

 “Svešam kļūt jeb Stāsts par Gunāru A” visupirms tika gatavots kā scenārijs, ko, starp citu, Gundars un kino režisors Armands Zvirbulis cer dabūt gatavu. Sarunās ar Astras laikabiedriem izrādījās, ka pat vistuvākie cilvēki neatceras gandrīz neko, piemēram, kur viņš savu slaveno pēdējo vārdu ir teicis, kura zāle tā ir tiesā. Tikai viens no aptaujātajiem atcerējās, ka tiesas sēdes filmēja. “Atmiņa ir ļoti neuzticama lieta, uz to vispār nevar paļauties. Tu nekad objektīvi to neizdarīsi,” spriež Gundars. 

Aizdomājies par diskusijas biedru uzrādīto bīstamību, interpretējot reālu cilvēku, Elmārs Seņkovs piebilst: “Viņš pārvēršas no reālas personas par tēlu. Varbūt tas jau kļūt par varoni, tēlu, kuram nav nekāda sakara ar viņa realitāti. Šis tēls iemieso kaut kādas viņa rakstura iezīmes, raksturu.” 

Redzot biogrāfiskas izrādes, Seņkovs vienmēr sev vaicā, kāpēc tieši šodien mums ir jāskatās stāsts par šo cilvēku, kāds ir šodienas konteksts, kāpēc režisors grib to pavēstīt? Viņš atgādina, ka 

biogrāfiskie stāsti vismaz teātra mākslā vienmēr izraisa zināmas diskusijas, piemēram, kāpēc tapusi izrāde par Kārli Ulmani, vai mēs pareizi rādām Raini un tā tālāk. 

Seņkova daiļradē nav nevienas biogrāfiskas izrādes. Režisors vienmēr prātojot, vai viņam ir tiesības kaut ko teikt, un vai pats gribētu, ka viņa dzīvi kāds interpretē. No amata brāļiem kā prasmīgus biogrāfisku izrāžu veidotājus Seņkovs piemin Valteru Sīli, Vladislavu Nastavševu, kā arī dramaturgu Jāni Balodi. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt