Kultūras Rondo

Filmu "Projām” un "Laika tilti" panākumi Anesī festivālā un Šanhajas kino festivālā

Kultūras Rondo

Ungurmuižā uzsākta pastāvīgās ekspozīcijas izveide

Indiešu dzejnieces Rupi Kauras dzeju tagad var iepazīst arī latviski

Atdzejotāja: Rupi Kaura nekautrējas no vienkāršām lietām dzejā

Izdevniecība „Zvaigzne ABC” laidusi klajā indiešu dzejnieces Rupi Kauras dzejoļu krājumu „Piens un medus” Ievas Melgalves atdzejojumā. Šis ir viens no retajiem gadījumiem, kad dzeja sasniedz starptautiska bestsellera statusu.

Savā dzejā Rupi pieskaras plašam tēmu lokam, sākot ar mīlestību, traumām, turpinot pārdomas par dziedēšanu, sievišķību, pieskaroties arī politiskām tēmām, kā, piemēram, migrācijai un revolūcijas iespējamībai dažādās pasaules vietās.

Latvijas Radio raidījumā „Kultūras Rondo” par viņas daiļradi stāsta krājuma „Piens un medus” atdzejotāja Ieva Melgalve.

Toms Treibergs: Mūsu sarunu es gribu sākt nevis no Rupi Kauras redzesloka, bet no Latvijas autora skatupunkta, proti, pieminēt gan Jauno autoru semināru, gan arī radošo nometni "Aicinājums", jo abās šajās literārās izglītības iniciatīvās uzaicinātie kritiķi dažreiz mēdz uzsvērt to, ka ir tādi lielie un nelietojamie vārdi kā  mīlestība, sirds, eņģelis. Ka ir jābūt ļoti uzmanīgiem ar to izmantojumu, jo ļoti viegli var nokļūt banalitātēs. Savukārt indiešu izcelsmes dzejniece Rupi Kaura tā vien ar tiem lielajiem vārdiem nodarbojas. Kādu iespaidu atstājusi šī, varētu teikt, vienkāršotā pieeja poēzijai, ka tulkoji šo krājumu?

Ieva Melgalve: Pirmkārt, jā, latviešu dzejas tradīcija ir ārkārtīgi atšķirīga, un lielā mērā tieši seminārs un jauno autoru dažādas izglītības programmas māca rakstīt kaut kādu diezgan specifiskas formas dzeju, kas, jo viņa ir labāka, jo viņa kļūs saprotamāka izredzētajiem un mazāk saprotama cilvēkiem, kas varētu atvērt dzejas krājumu.

Rupi Kaura man šķita jau sākotnēji ārkārtīgi simpātiska tieši tāpēc, ka viņa absolūti nekautrējas no šīm ļoti vienkāršajām lietām, ko viņa ieliek savā dzejā, šķietami pat vispār nedomādama par to, vai viņu pieņems jauno autoru seminārā.

Kā tu pati uzgāji šo autori un kas piesaistīja tavu uzmanību?

Tas bija tāds kārtējais rutinētais gadījums, kur man izdevniecība apjautājās, vai es principā esmu brīva atdzejot, un viņi nezin kāpēc ir iedomājušies, ka es māku atdzejot. Un tad viņi man apjautājās, vai es gribu. Es paskatījos uz šiem dzejoļiem un diezgan ātri trāpīju uz tādiem, kas apraksta pieredzi, kura ir ārkārtīgi līdzīga manējai un kas man ir ārkārtīgi saprotama. Tajā pašā laikā mana pirmā doma bija tāda, ka, jā, es šo varu iztulkot, noteikti, kāds varētu atdzejot labāk, bet tikpat labi var gadīties, ka viņi iedos kādam, kas vispār nesapratīs, par ko tas ir, un to gan mēs nevaram pieļaut, tāpēc es gribu viņu atdzejot.

Vai var uzskatīt, ka šī ir tava debija šajā literārajā žanrā?

Nē. Es par savu debiju uzskatu Roalda Dāla atdzejojumus. Viņam ir grāmata par lielo persiku, un tur bija diezgan daudz dzejoļu, un tos es ar asinīm pa degunu atdzejoju. Viņam ir jau daudz sarežģītāks pantmērs, ritms un visas tās īstās klasiskās dzejas lietas nekā Rupi Kaurai. Tas bija pilnīgi cita veida darbs.

Atgriezīsimies pie tās vienkāršības. No pirmā acu uzmetiena varētu likties, ka tie ir tādi klades aizmugurē pierakstīti aforismi, bet iespējams, ka tā ir iluzora vienkāršība. Varbūt, ka tas ir koncepts, kurš paģērē - jo vairāk tu lasi, jo pēkšņi sāk nolobīties kaut kāds pirmais slānis, un tu pamani, ka varbūt tas kaut kādā ziņā ir kods, nevis tāds vienkārši diktāts no savas pieredzes un savām emocijām.

Man šķiet, ka šo nevajag sarežģīt, jo mēs esam ļoti nepieraduši pie tā, ka kāds cilvēks varētu atnākt un autentiski uzrakstīt instagramā to, kā viņš jūtas. Un tas pēkšņi kļūst slavens, un citi cilvēki to grib lasīt, un tas ir tāds – tur noteikti kaut kas apakšā slēpjas. Varbūt tiešām cilvēks godīgi uzraksta tā, kā ir, un paņem nevis ar to, ka viņa būtu uztaisījusi kādu ārkārtīgi viltīgu kodu, bet tieši ar to, ka viņa netaisa nekādus kodus.

Tas arī varētu būt pamatā tam, ka šis darbs ir pasaules bestsellers ar 2,5 miljonu tirāžu, tulkots 27 pasaules valodās, ja nemaldos. Tas taču dzejā ir vispār, man liekas, ir kaut kāds elektrizējošs jaunums, kā literārajai formai nokļūšana bestselleru laukā.

Nav produktīvi skatīties uz katru bestselleru un mēģināt saprast, kāpēc tieši šis, jo tur ir milzīgs nejaušības moments, jo bestselleram ir tas lavīnas efekts, ka vienā brīdī viņu pārdod tik daudz, ka viņu pirks vēl vairāk un vēl vairāk. Un tulkos vēl vairāk. Līdz ar ko bestsellera statusu šādā veidā apspriest vispār, man liekas, nav jēgas, bet

ir jēga runāt par šo tekstu popularitāti, kas noteikti ir tāpēc, ka viņa ir uztvērusi to sociālo tīklu un ļoti tiešas un autentiskas rakstības un komunikācijas ar citiem cilvēkiem veidu, kas šobrīd notiek.

Viņa ir uz šī viļņa ir, un cilvēki ir gatavi viņai ticēt, uzticēties un sekot. Grāmata, ļoti iespējams, ir tāda arhaiskākā visa šī procesa daļa. Lielākā daļa, kas notiek, ir performances un instagrams un viss pārējais, ko viņa dara.

Tātad instagrams kļūst par vēl vienu izdevniecību?

Jā, pilnīgi noteikti. Es runāju ar jaunajiem autoriem, un  viņiem prasu, vai jūs daudz rakstāt, un viņi saka, jā, mēs daudz rakstām, un es prasu, kas ir garākais teksts, paraksts instagramā? Jauni cilvēki tiešām raksta instagramā, un tā ir rakstīšana, ko mums vecajiem nesaprast.

Šie dzejoļi ir no jaunas sievietes skatupunkta. Viņa diezgan konkrēti ietur to sievietes balsi kā primāro, nevis kaut kādu unificējošu vai tādu vispārēju globālu, kur dzimumu nodalījumam nav tik liela nozīme.

Man šķiet, ka paņemt sievieti un pretnostatīt to unificējošajam globālam, kas parasti tiek, būsim godīgi, tajā brīdī, kad mēs domājam cilvēkus, mēs principā parasti domājam vīrieti. Un tikko kāds ir sieviete, tad tas noteikti ir kā pretnostatījums vīriešiem, kas, manuprāt, ir pilnīgas muļķības. It īpaši Rupi Kauras gadījumā, viņa vienkārši ir sieviete, un viņa raksta kā sieviete nevis tāpēc, ka viņa sevi pretnostatī vīrišķajam, bet tāpēc, ka tas tā vienkārši ir un viņa sevi tā identificē. Formulēsim to tā, ka

šis ir stāsts par to, ka tam vajadzētu būt normāli, tam vajadzētu būt pilnīgi skaidram un saprotamam, ka, lūk, šie ir cilvēki, kas par savām pieredzēm raksta šādā veidā.

Es pēc tam par to daudz domāju, ko es kā atdzejotāja esmu ielikusi klāt šajos tekstos un ko es varbūt esmu palaidusi garām. Noteikti ir kaut kādas valodas vai izteiksmes nianses, ko es esmu nepaņēmusi no autores, un varētu būt, ir kaut kas tāds, ko es esmu pielikusi klāt. Tas, ko es esmu pielikusi klāt, varētu būt tāds diezgan feministisks niknums. Iespējams, ka latviešu versija ir nedaudz niknāka, nedaudz skarbāka, nedaudz agresīvāka nekā oriģināls, kur varbūt Rupi Kaura ir maigāka niansēs. Es nezinu, to ir grūti noteikt, protams, tīri no vārdiem.

Rupi Kauras mākslinieciskās izpausmes ceļš sākās piecu gadu vecumā, kad māte iedeva viņai otu un teica, izgleznojies no sirds. 2014. gadā, studējot Vaterlo universitātē, Rupi pati izdeva savu pirmo dzejoļu krājumu "Piens un medus", kurš šobrīd pieejams lasītājiem arī tulkojumā latviešu valodā. Tas kļuva par starptautisku fenomenu, kas tulkots 30 valodās un pārdots vairāk nekā 2,5 miljonos eksemplāru. Rupi ilgi gaidītais krājums "Saule un tās ziedi" tika publicēts 2017. gadā un nekavējoties nonāca starptautisku bestselleru pirmajā vietā .

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Literatūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti