Šoreiz kādu sev tuvu Aspazijas dzejoli lasa Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolas skolotāja Zaiga Lazdiņa-Radziņa. To, ka šis mīļais bērnības pantiņš pieder Aspazijas spalvai, viņa atskārtusi pavisam nesen.
"Mani sauc Zaiga Lazdiņa-Radziņa, esmu mūzikas skolotāja, diriģente un ansambļa vadītāja. Līdz šim biju pārliecināta, ka ar Aspaziju esmu saskārusies tikai savā darbā - bērnu dziesmiņās, kora dziesmās. Tagad pēkšņi atskārtu, ka ir kāds dzejolis, ko gadu desmitiem esmu zinājusi no galvas - kaut kur nejauši noklausīts, iemācīts un palicis atmiņā līdz pat šai dienai. Tiesa gan, izrādījās, ka līdz šim to esmu lietojusi tikai no otrā pantiņa," saka Zaiga Lazdiņa-Radziņa.
(Ierakstā tikai otrais un trešais pants, te - viss dzejolis).
Es esmu nebēdne meitene!
Visas rīkstes tēvam nolūza,
Kad pērdams tas mani audzēja.
Ar vienu aci es varēju smiet,
Ar otru, ja vajadzēja, asaras liet.
Un, māte kad mani mācīja:
"Esi klusa, laba, godīga,"-
Es dziedāju tikai: Lalala!
Es esmu nebēdne meitene!
Simts zēnu aiz deguna vazāju,
Ikkatru mīlēt apsolu:
Šim stūrīts no sirds, tam stūrītis,
Tik paliek pāri pats viducis.
Vai sacīt man, viducis priekš kā?
Ak! Nav jau nemaz tāda viduča -
Lalala! Lalala!
Es esmu nebēdne meitene!
Bet, ja nu tiešām reiz atnāktu zēns,
Tik rātns, tik godīgs, kā jēriņš tik lēns,
Balts krādziņš un balta šlipsīte,
Un balta krūtīs dvēsele,
Un teiktu, ka mīlējis mani tik vien,
Nu, tad es arī, es arī - nudien!
Vai zināt, ko tad es darītu?
Es viņu arī - piekrāptu!
Lalala! Lalala!
Es esmu nebēdne meitene!
Ja mani ar labot sāks,
Tikpat nekas tur neiznāks.
Pa laukiem un grāvjiem tik mīlu skriet,
Mati juku jukām ap galvu man iet!
Diezin - vai kāds mani noķertu?
E, niekus! - Es to neticu!
Es palieku nebēdne meitene,
Kā meža vanags man dvēsele!
Lalala! Lalala!
