„Mans vārds ir Eva Ikstena-Strapcāne, strādāju Latvijas Televīzijas Kultūras redakcijā un ik darbdienas vakaru vēstu skatītājiem par jaunāko Latvijas un pasaules kultūrā. Aspazija man asociējas ar bērnību, jo kopā ar mammu, kad gājām gulēt, dziedājām Aspazijas „Circenīša Ziemassvētkus”. Un, tā kā kopš četru gadu vecuma gāju mūzikas skolā un spēlēju vijoli, tad skolā, lasot Aspazijas dzeju, pamanīju, ka tur ir vijolnieks. Un tas kļuva par manu mīļāko Aspazijas dzejoli:
Neatzīts dzejnieks
Kas mēnesgaismā istabā gauž,
Tik žēlas skaņas dvēseli glauž
Ar sudrabstīgotu vijoli
Pa aizkrāsni -
Neviens nav viņu atzinis,
Ikviens to projām raidījis.
Kur vien tas mitis,
Vēl katrs sitis.
Viņš slepus aizkrāsnē ielīdis,
Ne saules, ne gaismas redzējis.
Tup, salstošās kājiņas ievilcis
Zem brūnā kažociņa.
Bet sidrabskaņas tā dzīvību pauž,
Tās trīs, un viļņo, un glauž un auž.
Kas bijis - dzejnieks
Neatzīts,
Circenīts.
