Kā jau vēstījām, jaunajā romānā atspoguļojas Arno Jundzes pirmajā, pieaugušajiem adresētajā stāstu krājumā "Gardo vistiņu nedēļa" jūtamā interese par literatūrā līdz šim maz atainoto Latvijas vēstures periodu - 20.gadsimta vētrainajiem 90.gadiem, kas tautā pelnīti tiek dēvēti arī par juku laikiem.
“Nezinu par blīvumu. Tā, lai ātri lasītos, to es tiešām mēģinu darīt. Ja tu mokies, nevari izlasīt, kurš tad to lasīs,” intervijā Latvijas Radio raidījumā "Kultūras Rondo" teic Jundze, komentējot grāmatas valodas raksturojumu, ka “viņš raksta blīvā, piesātinātā un šarmanti nekaunīgā valodā”. Nekaunību rakstnieks attiecina uz padomju armijas nodaļām, kuru uzrakstīšanā viņam sagādājusi grūtības armijā lietotās leksikas attēlošana, lai “tas kaut cik atbilstu videi un nebūtu mākslinieciski”.
“Atļāvos atstāt pieklājīgāko armijas leksiku oriģinālvalodā,” norāda Jundze.
Iepazīstinot potenciālos lasītājus ar savu romānu Arno Jundze uzsver, ka grāmata ir “pietiekami nopietna”.
Tie nav jautri stāstiņi. Tie, es domāju, ir arī pietiekami dziļi stāsti, kas rakstīti vieglā formā, lai tos būtu vieglāk lasīt,” saka Jundze.
Jundze atklāj, ka viņa mērķis bijis uzrakstīt grāmatu par latviešu vīriešiem, to, kādi viņi ir.
Manuprāt latviešu vīrieši savā vairumā diemžēl ir labi audzināti, diezgan maigi, diezgan labsirdīgi un tad vienā brīdī vienkārši dzīve viņus iemet situācijās, kuras ir ļoti brutālas, ļoti skarbas necilvēciskas,” stāsta rakstnieks.
Stāstījums izskan vairāku šinī laika posmā dzīvojošu vīriešu balsīs. Galvenais varonis redz sapņus - tajos viņš izdzīvo citu cilvēku dzīves.
"Kā parasti sapnī - tur jau nav nekādu ierobežojumu. Tur notiek viena lieta, "blaukš" - uzreiz cita lieta. Pēc tam pamosties un nesaproti, kas tas bija. Tas var pārtrūkt pusvārdā. Un trakākais, ka pamostoties reizēm arī neatceries, kas tajā sapnī bija. Es mēģināju to dabūt iekšā grāmatā, man bija ļoti svarīgi, ja es rakstu to lasītājam, lai lasītājs lasītu ar interesi, lai viņš nevarētu uzminēt, kas tur tālāk ir," par grāmatu Latvijas Televīzijai stāsta Arno Jundze.
Kā norāda rakstnieks, mēs visi dzīvē esam kā smilšu pulkstenī, daudzajās dzīvēs atkārtoti atdzimstot. Šo daudveidīgo "ceļojumu" Arno Jundze ir spējis iekļaut savā jaunajā romānā, kur katrs var atrast arī savu personisko pieredzi un skatījumu uz dzīvi.
"Es gribu, lai domā. Man ir svarīgi, lai cilvēki domā. Es redzu, ka mēs ļoti bieži nedomājam. Nedomājam par lietām, par kurām būtu jādomā. Tapēc mēs maksājam ļoti lielu cenu par kļūdām. Grāmata veicina domāšanas procesu," teic Arno Jundze.
Arno Jundze romānam "Putekļi smilšu pulkstenī" ir veltījis savus pēdējos desmit gadus. Grāmatas 27 nodaļās ir gan raganu prāvu laiki, gan mūsdienas, gan negaidīti pavērsieni un pat detektīvtrilleris.
Tagad būšot vieglāk dzīvot, atzīst rakstnieks, jo iepriekš teksti visu laiku nākuši līdzi.
“Brauc ar mašīnu, pēkšņi kaut kāds teksts pilnīgi nevietā. Sēdi, vadi raidījumu, pēkšņi atkal kaut ko iedomājies. Tas bija ārkārtīgi apgrūtinoši. Tad, kad es to grāmatu beidzot uzrakstīju, man tā izlidoja no galvas un es pat lāga vairs neatceros, kas tur vietām bija. Tas ir ārkārtīgi patīkami,” atklāj Jundze.
Kā ziņots, literatūrzinātnieka un kultūras žurnālista Arno Jundzes romāns "Putekļi smilšu pulkstenī" iznācis apgādā "Zvaigzne ABC". Pats autors romānu nodēvējis par "tekstu vīrietim un par vīrieti", taču norāda, ka lasītājus nekad nav dalījis. Galvenais, lai vispār lasa, uzsver rakstnieks.
