Grāmatu stāsti

Ar savu Gaiziņu sirdī. Saruna ar dzejnieci Dainu Sirmo

Grāmatu stāsti

"Vilcēni", "Marks, maģija un vilkate Vilma" un vilka tēls "Latvju dainās"

Arī labs eklērs reizēm var izglābt dienu jeb Eleonoras Trojas dzīves izjūta

Arī labs eklērs reizēm var izglābt dienu jeb rakstnieces Eleonoras Trojas dzīves izjūta

"Vieni dzer nervu zāles, citi lasa vieglus romānus. Mēs gribam cilvēkiem palīdzēt vieglāk paskatīties uz dažām lietām," saka Inga Gorbunova, kura kopā ar kolēģi Danu Sinkeviču sevi sauc par Eleonoru Troju. To pašu, kura pirms padsmit gadiem uzrakstīja grāmatu "Amazones neraud", bet tikko kā lasītājiem piedāvājusi savu otro romānu "Savu komētu nedzird".

Eleonora Troja dzimusi drēgnā 2004. gada nogalē, debitējot ar literāro seriālu "Amazones neraud" žurnālā "Ieva". Jaunais romāns "Savu komētu nedzird" tapis ilgā laika posmā, jo reālajā dzīvē Trojai ir divas galvas, divas sirdis, četras rokas, vesels lērums atbildīgu darbu un visai intensīva privātā dzīve. Tas ir romāns par trim jaunām sievietēm, kuras vēlas būt laimīgas. Un viņas taču zina, ka dzīve ir aizraujoša, un prot uz to paraudzīties ar humoru.

Kāda gan ir sajūta pēc tam, kad rakstītas publikācjas žurnālā, un tagad ir grāmata, turklāt jau otrā? "Tagad sajūta ir savādāka, bet

es, piemēram, vienmēr saraujos, ja kāds pie mana vārda pieliek apzīmējumu "rakstniece". Dainai ir līdzīgi," smejas Inga Gorbunova.

Tandēmu viņas attīstījušas, savulaik plecu pie pleca strādājot nedēļas žurnālā "Ieva" – toreiz Inga Gorbunova bijusi tā galvenā redaktore, savukārt tagad šo amatu pilda Dana Sinkeviča. Gadu gaitā abas ir pieslīpējušās, un viņām ļoti palīdz ne tikai radniecīgs skats uz dzīvi, bet arī līdzīgs rakstības stils.

Taču grāmata "Savu komētu nedzird" noteikti nav viņu biogrāfija.

Šobrīd par to daudz runā un daudz arī kašķējas. "Jo lielāks skandāls, jo labāki pārdošanas rezultāti," pasmaida Gorbunova. "Apzināti un ļoti konkrēti rakstījām vieglajā žanrā, lai cilvēki varētu atpūsties. Ja vajadzētu,

mēs varētu uzrakstīt arī ļoti smagus stāstus, ievērojot darba pieredzi, kāda mums ir žurnālā "Ieva" un citos ar sieviešu auditoriju saistītos izdevumos, varētu uzrakstīt ļoti smagus stāstus, jo dzīvē redzēts viss.

Bet mēs speciāli gribējām, lai ir viegli, lai lasot cilvēks var atpūsties. Nevienam jau nepatīk, ja viņam uzbrūk. Taču mums ir svarīgas cilvēku domas – piemēram, Dita Rietuma, kuru ļoti respektējam, par mums uzrakstīja ļoti labus vārdus."

"Ir ļoti daudz labu atsauksmju, un ir arī sliktās," piebilst Dana Sinkeviča. "Protams, jautājums, kāda ir kritika – konstruktīva vai vienkārši pazemojoša. Tas ir katra cilvēka skats uz dzīvi. Bet, kā jau Inga teica – var rakstīt par dzīves jēgu, par nopietniem, smagiem jautājumiem. Mums ir daudz autoru, kas jau brīnišķīgi to dara, bet ir arī tās mazās un ikdienišķās dzīves jēgas. Arī mīlestība, arī draudzība. Vai tās ir mazāk svarīgas? Arī labs eklērs reizēm var izglābt vismaz dienu!"

"Visiem cilvēkiem nav vienāda humora izjūta – dažiem vispār tās nav. Mums grāmata ir ar tādu ironisku pieeju," noteic Inga Gorbunova, un Dana Sinkeviča rezumē: "Humora izjūta ir liela dāvana."

Viss sācies diezgan sen, kad abas strādājušas "Ievā". "Bija šausmīgs bums ar ārzemju sieviešu romāniem," atceras Gorbunova. "Paskatījāmies, ko tik ļoti cilvēki pērk, tātad – viņiem vajag. Pati arī esmu tos lasījusi. Reizēm tiešām vajag kaut ko vieglu, un sapratu, ka ļoti maz ir tādu. Domāju – varbūt pašas varam uzrakstīt? Pieņēmām pseidonīmu un sākām rakstīt turpinājumos – cilvēkiem ļoti patika, žurnālu pirka.

"Amazones" noteikti nebija iecerētas kā romāns, bet izdevējs beigās šo mūsu seriālu salika kopā un izdeva grāmatu."

Šobrīd ļoti pieprasīti ir latviešu autoru darbi. Ir autori, kuri savus stāstus raksta ļoti sāpīgus, ar nolemtības sajūtu, turklāt ir cilvēki, kuri bez šādas izjūtas nespēj izdzīvot. Tikai tā viņi jūtas kā cilvēki – būdami bezdibeņa malā. Tiklīdz viņiem piedāvā ko vieglāku vai ar ironiju paskatīties uz sevi, viņi vairs neidentificējas ar sevi.

"Beidzamos 25 gadus man bijis ļoti atbildīgs darbs," neslēpj Inga Gorbunova. "Kad sākām "Ievu", uzklausīju daudzus dzīvesstāstus... Tu laid to caur sevi un saproti, ka vienā brīdī gandrīz jāiet klosterī un jalūdz Dievs – par to, cik sāpīgi, cik izmisīgi dzīvē viss notiek. Vienā brīdī atskārtu, ka manā darbā tā visa ir par daudz, turklāt vēl apkārt arī kaut kas gadās, un sapratu – vēl to visu arī brīvajā laikā vairs negribu, citādi būšu dzīves sagurusi, nīgra, nelaimīga. Man vajag atslodzi. Es pat ļoti skaidri zinu, kā pārslēdzu smadzenes, – arī tagad vakaros, kad esmu pārstrādājusies un pār lūpu nevaru pārspļaut, ieslēdzu "Netflix" un skatos dienvidkorejiešu filmas, kas man patīk, jo viņiem vienmēr ir labs humors. Tā es pasaudzēju savu emocionālo veselību."

"Nav jau tā, ka mums ar Ingu viss ir tikai rožu lauks – ir sāpes arī mums, mēs redzam tās.

Svarīgi, kā tu skaties uz dzīvi – vai redzi tikai sāpes un to, ka viss un visi ir slikti, vai arī mēģini no dzīves izsūknēt arī prieku. Mums tas uzskats kopumā ir tāds, ka dzīve un dzīvošana ir viena forša padarīšana.

Tā mēs jūtamies, tā arī rakstām, un arī grāmata veidota priecīga. Jo mēs ar Ingu zinām ļoti daudz cilvēku, kuriem ir milzīgas traģēdijas, bet viņi spēj paskatīties uz dzīvi priecīgi. Tā ir milzīga vērtība," uzsver Dana Sinkeviča.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Literatūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti