Literatūre

«Literatūre». Rakstnieki Olafs Gūtmanis un Jana Egle

Literatūre

«Literatūre». Rakstnieki Olafs Gūtmanis un Jana Egle

Literatūre. Ingmāra Balode un Jānis Sudrabkalns

Ar trubadūru – no operas līdz tacim. Ingmāra Balode par Olivereto – Jāni Sudrabkalnu

Dzejnieces un tulkotājas Ingmāras Balodes pārdomas pēc "Literatūrē" pārstaigātā tilta starp divām dzejnieka Jāņa Sudrabkalna – Olivereto indentitātēm.

Pie Latvijas Televīzijas skatītājiem atgriezies raidījums “Literatūre” – Marta Selecka un Gustavs Terzens ceļo literatūras pasaulē, tiekas ar mūsdienu literātiem un caur tekstiem – arī ar aizgājušo laiku rakstniekiem. Ceļojums turpinās sabiedrisko mediju portālā LSM.lv – te “Literatūrē” satiktie autori ved lasītāju pa savu domu un atmiņu takām.

“Lāgiem sāp pakausis un acis palikušas vājas, traki vajadzētu briļļu, bet varbūt tā tāda pārejoša parādība, nervi, nelāgs ēdiens, skumjas. Vientulība uz vecuma pusi ir šausmīga lieta. Ai, kā brīžiem ilgojos pēc draugiem, pēc krietnām, dzīvām sarunām un grāmatām,” – nepiekrist grūti, tagad man ir visnotaļ līdzīgi, varbūt atskaitot ēdienu un novietojumu kartē; zināma subordinācija laikmeta norisēm pastāv tāpat. Citētos vārdus Jānis Sudrabkalns raksta vēstulē no Arhangeļskas ciemā Baškīrijā 1941. gada novembra sākumā. “Te apkārt ņem zaldātos manus gadus (man patlaban 48-tais), tā ka varbūt vēl pakarošu” viņš turpina. Teorētisks miers, pagodinājumi, stīvas uzrunas, sarežģītas sarunas, distancēta sirsnība, paša rakstītu pastkaršu plūdi, daži mīļi draugi un nepieciešamība vairīties no cilvēkiem – tas viss vēl tikai gaida Sudrabkalnu pēckara Latvijā; vientulība, zināms, ir vieglāk transportējama vēl par vēstulēm, tā brauc līdzi, lai kur mēs pārvietotos. Bet kur palicis brīnišķīgais starpkaru perioda liriķis, nepārspējamais pašironijas, kultūratsauču un smeldzes virtuozs Olivereto, šis “neesošu zemju valdnieks, nelga un dziesminieks”?

Es viņu, Olivereto, atrodu apmēram studiju gados. Man uzticēts trausla kartona vāciņos iesiets krājums “Trubadūrs uz ēzeļa” ar Niklāva Strunkes grafiku uz vāka. Es pat uzreiz nezinu, ka tas ir tas pats dzejnieks, kurš ar Sudrabkalna vārdu (arī piesavinātu, jo īstais vārds abiem bija Arvīds Peine) sarakstījis daudz pazīstamākos lauztās mīlas tekstus Klodijai – nez kāpēc tos, nevis trubadūra Olivereto dzejoļus māca skolās! Tas pats, kurš padomju laikos skolotu cilvēku prātos iekalies arī ar laika apzīmogotām padomjpatriotiskām vārsmām. Nonākot Vidzemē, Salacgrīvas pusē, var tikai domāt, kā tas bijis, – viņš vēro, kā aiz Lauvām aust saule (Lauvas un saule ir tur joprojām), kurina krāsni savā istabā, ir priecīgs, ka tur viņu neaizsniedz telefona zvani, un ir grūtāk, ejot pastaigā, sastapt paziņas; piepalīdz māju ļaudīm ar darbiem vai reizēm, īpaši ziemās, ir namā pavisam viens. Kā sarunā liek noprast tagadējais ''Sprundu'' īpašnieks, bez Sudrabkalna atbalsta, kas laika nogrieznī esot sakritis ar laiku, kad dzejnieks saņēmis Valsts prēmiju, šo seno Vidzemes saimniecību būtu bijis, iespējams, daudz grūtāk izraut no padomju varas rokām un atdot īstajiem mantiniekiem, pie kuriem dzejnieks vairākus desmitus gadu mūža otrajā pusē meklēja mieru, veldzi un radošu patvērumu.

Sudrabkalna balss it kā pieder pēckara gadiem, bet Olivereto balss – divdesmitajiem.

Tā laika dzejoļos balss priecīga un jauna, dzīvotgriboša, ne vēsts no noguruma vēl, pat ja tiekšanās izkļūt no pilsētas akmeņiem atpakaļ pie lauku idillēm jau arī vārdos šur tur pieminēta. Manā skatījumā gan Rīga Olivereto darbos ir tieši tāda, kādā gribētos dzīvot, – ņudzoša, notikumos un emocijās dzirkstoša, pretrunās un arī mākslas strīdos neapklusināma, īsta galvaspilsēta. Turot prātā to, ka Sudrabkalnam un Olivereto pat dzejā, ne tikai recenzijās par muzikāliem notikumiem Rīgā, ienāk operas elementi, ar “Literatūres” radošo grupu dodamies meklēt starpkaru perioda mūzikas sajūtu Rīgas Operas namā. Ārā ir vasara, lasu uz kāpnēm dzeju no otras Olivereto grāmatas, 1924. gadā izdotās “Džentlmens ceriņu frakā” un cenšos atrast viņu tur – spoguļu dinamikā un aiz loga redzamajos centra parkos, greznos, bet nepastāvīgos, trauslos, bet spītīgos – lūk, vārdu meklējumi arī Sudrabkalna – Olivereto dabai. 

Olivereto un Sudrabkalna vārdu satikšanās “vienos vākos” notiek 1939. gadā izlasē “Cīruļi ziemā”, ar ko Sudrabkalns kā autors pats it kā noslēdz Olivereto gaitas šīs zemes lappusēs.

“Kur paliek cīruļi pa ziemu? / – Tie aizlaižas uz siltu ciemu.”

Patlaban pārziemojam un skatāmies vasarā safilmētos dārgumus, bet tajā vasaras dienā arī ārpus Rīgas, dodoties laikā līdzi dzejnieka transformācijām uz vienu no “mājas vietām zaļā dārzā”, mums visur it kā sekoja dzejiski pārspīlēts laiks — traks vējš, spoža saule, vēlas liepas ziedēja ceļagalā — un tajās vēja pēkšņi nebija nemaz, — jūra šķita mētājam putnus, bet uz atvadām Salacgrīva pārmeta mums divas varavīksnes.

Ingmāra Balode un Jānis Sudrabkalns. Raidījumā "Literatūre" neiekļautās ainas:

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt