Atspere

Egils Siliņš: Lēmumu par operas vadīšanu man būtu gribējies pieņemt piecus gadus vēlāk

Atspere

Rīta programmā "Atspere" - Mūzikas un Mākslas akadēmiju rektori!

Andris Akmentiņš: Ar beigtu autoru ir vieglāk strādāt - tur man arī tulkotāji piekritīs...

«Ar beigtu autoru ir vieglāk strādāt!» jeb Akmentiņš sācis grāmatu par Ezeriņu

Rakstnieks Jānis Ezeriņš nebija pirmā persona "galmā". Viņš koncentrējās uz to, lai aiz teksta veidošanas skaistuma nezūd pašu vārdu būtība, intervijā LR3 "Klasika" stāsta dzejnieks Andris Akmentiņš, kurš ķēries pie grāmatas par Ezeriņu. Sarunā viņš stāsta par grāmatas tapšanu un atzīst, ka "ar beigtu autoru ir vieglāk strādāt".

Uz interviju LR3 "Klasika" Akmentiņš ieradies taisnā ceļā no Rakstniecības un mūzikas muzeja krātuves. Vaicāts, cik daudz līdz šim viņš zinājis par mūsu lielisko noveļu meistaru, Akmentiņš neslēpj: "Pietiekami minimāli, un tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc esmu ķēries klāt tieši viņam, jo pats sevi apzinos kā tādu pirmreizības mednieku. Varbūt nav labi, bet atklāšu, ka tieši šī iemesla dēļ jau esmu paspējis atteikties no Veidenbauma... Mana ļoti agrīna bērnības atmiņa ir tāda, ka mana māsa bija šausmīgi gudra, un jau pirmajā klasē bija izlasījusi visus Raiņa kopotos rakstus...

Es arī ļoti agri iemācījos lasīt, bet uz Raini "nepavilkos", izvēlējos kaut ko ergonomiskāku - tā bija Jāņa Ezeriņa lieliskā grāmata "Tornis"...

Ar visu "sasper, pērkon, šo odžu midzeni" un grafikām tā bija ļoti uzrunājoša. Tolaik biju tāds laukos pie vecāsmammas "Akmentiņos" dzīvojošs radījums, kuram bija daudz laika vienatnē kaut ko meditēt un pārdomāt. "Tornis" palika atmiņā kā pirmā apzinātā grāmata, ko atceros. Turpmāko dzīvi man bija diezgan liels miers no Ezeriņa. Tagad es viņu pētu un izbaudu to, ka nebija priekšzināšanu, ka nesamaitāja mani skolas laikā. Tagad pieņemts teikt, ka padomju laikā viss bija slikti, bet es biju tāds pārkārtošanās bērns - man bija jauna, ģeniāla literatūras skolotāja, kura ļāva man padziļināti mācīties Ziedoni, Vācieti, valodas stila jautājums, un par pārējo kaut kā lika mierā.

Bija gan pārmetumi no klasiskiem skolotājiem, ka manā vidusskolas sacerējumā Raiņa ir ļoti maz. Ka tur vairāk ir Akmentiņa, lai gan Akmentiņa tanī brīdī vēl nebija – bija vēl viens Andris Grīnbergs..."

Ezeriņš - pilnīgs mūsējais

Šobrīd Akmentiņš pēta Ezeriņa biogrāfiju – vēstules. Daudz informācijas ir arī kopotajos rakstos. Bet balto plankumu arī ir daudz. "Pirmkārt, tāpēc, ka Ezeriņš nebija pirmā persona "galmā", viņš arī no tā diezgan apzināti vairījās.

Otrkārt, viņš bija tāds Ojāra Vācieša tips, impulsīvais. Ja viņam pēkšņi ienāca prātā, ka kaut kur jāiet, tad viņš varēja aizbraukt pēkšņi kaut kur uz trim dienām Latvijā, un neviens nezināja, kur viņš ir.

Ja skatāmies uz līdzīgiem rakstniekiem, protams, jāatceras Edgars Alans Po, kurš arī mēdza kaut kur paklīst ik pa brīdim. Visā savā attieksmē pret literatūru un "galmu" Ezeriņš ir pilnīgs mūsējais,” sajūsminās Akmentiņš un citē rindas no kādas Ezeriņa vēstules:

""Kultūras fonds par 1923. gada labāko prozu atzinis "Leijerkasti" un piešķīris 50 000 rubļu prēmiju..." Oho, tās bija kādas divas lauku mājas tobrīd!

Protams, viņam bija parādu jūra un viņam vajadzēja gavilēt, bet nākamais teikums ir pilnīgi ģeniāls. "Nudien nezināju, ka tik švaki ir ar to latviešu literatūru...""

Nepazaudēt vārda būtību

Andris Akmentiņš spriež – rakstnieks var atļauties būt patīkami pretrunīgs. "Viņam nav jābūt monolītam klucim. Un tā ir viena no interesantām pretrunām. No vienas puses Ezeriņš saka – man nav citu elku kā tikai Maliena, viņa dzimtā puse. Un turpat blakus viņš saka – reizēm man liekas, ka velns redz Saikavu sapņos, un tāpēc mēs arī viņu redzam. Būtībā jau viņš savos stāstos velk laukā esences. Un tā ir tam laikam diezgan svarīga nianse, jo tobrīd jau tu nevienu nepārsteigsi ar dramatisku notikumu, jo visiem iet dramatiski. Kuru dzimtu paņem, tur katrs ir pluinīts šurpu turpu. Ezeriņš stipri kompresējis savas domas, un ne tikai ar meistarību, kaut ko izkrāsojot.

Viņa uzskats – ka vārds nedrīkst kļūt par skaistu, lai aiz teksta veidošanas skaistuma nedrīkst pazaudēt pašu vārdu būtību."

Skelets - huligānisks. Kā tālāk?

Dzejnieks atklāj, ka sausais pētniecības darbs pa ziemu esot apkopots. "Izlasīts ir viss, bet ir tie skaistie baltie plankumi, kurus gribas vairāk papētīt. Pirmais uzmetums, tāds skelets, ir ļoti huligānisks – vēl nezinu, vai riskēšu doties tādā virzienā.

Pašreiz rakstu iedvesmas rindkopas par tēmām, kas mani uzrunā, un skatos, vai tas iet kopā, lai šoreiz, atšķirībā no tā vidusskolas Raiņa sacerējuma, būtu klāt arī mazliet Ezeriņš...

Protams, ka ar beigtu autoru ir vieglāk strādāt! Tur man arī visi tulkotāji piekritīs...."

Vai ir sajūta, ka Ezeriņš ir cilvēks, ar kuru būtu gribējis kādu laiku vadīt kopā – runāties, klusēt, iet vai klaiņot, makšķerēt? "Nē, man liekas, ka šitā ir drošāk," sirsnīgi smej Akmentiņš. "Jo es tomēr esmu mierīgāks... Viņš ir tīrais romantiķis." Holēriķis, psihopāts? "Jā, viņš ir vairāk uz to pusi. Kaut daudzi viņu saukuši par kautrīgu.

No 90. bedres esam laukā

Gaidot nākamo izdevniecības "Dienas Grāmata" sēriju "Es esmu...", kuras centrā būs 12 latviešu literatūras klasiķi un kurā iekļausies arī Andra Akmentiņa grāmata par Jāni Ezeriņu, gribas atcerēties iepriekšējo veiksmīgo grāmatu sēriju "Mēs. Latvija, XX gadsimts". Šķiet, atkal kļuvusi populāra satikšanās ar rakstniekiem, kas kādreiz bija laikmeta zīme. Cilvēki gan lasa, gan grib satikties, gan atcerēties.

Andris Akmentiņš tam piekrīt: "No deviņdesmito bedres esam laukā, un tur jāpaslavē gan kultūrpolitika, gan Gundega Repše par šo ideju un "Dienas grāmata", jo tas bija risks. Tas nebija tā viennozīmīgi, ka tas strādās. Nostrādāja pat labāk, nekā domāts, un sērija aizdzīvoja līdz pretējam efektam – ka cilvēki brida pie tā plaukta automātiski un, iespējams, pat neievēroja "Klūgu mūku", kas varbūt ir pat labāks par visām sērijas grāmatām kopā, bet nav iekļauts tajā.

Mums varbūt mazliet ir tā "plaukta domāšana", un tagad gribas to drusku gribas mainīt.

No otras puses sērija ir laba. Man, protams, tā bija milzīga nejaušība un dzīves lielā veiksme, ka mani pasauca un ka es tur galīgi neizgāzos. Kādas piecdesmit tikšanās ar cilvēkiem bijušas. Visas tādas ļoti sirsnīgas."

Ko Akmentiņam labāk nedāvināt

Septembrī Andrim Akmentiņam būs piecdesmit. "Pirms biju uz Jāņa Elsberga pasākumu, man likās, ka uztaisīšu koncertu draugiem, pēc tam es sapratu – Dievs pasarg, nē, kaut kā veci tas bija... Jo tā padomju tradīcija ar kokā iegrebtajiem cipariem, skatuvi un krēsliem...

Un trakākais jau ir tas, ka cilvēkam šādā brīdī pašam sāk likties, ka nupat viņš ir arī kaut ko nozīmīgu paveicis, nedod Die’s, ka vēl kādas dzejas formas jārada...

Kā tur bija tās Raiņa skumjās nakts domas? Nu, cik tad lielu atzinību īsti var prasīt no savas tautas? No otras puses, man ir tik daudz praktisku lietu feisītī, no turienes pazust arī būtu muļķīgi. Nu, ne tā ir labi, ne tā ir labi. Sieva tikko uzdeva jautājumu, ko man uzdāvināt, un mēs beigās vienojāmies, ka viņa atradīs kaut kādu pasākumu, biļeti, kas ir viens no ļoti labiem risinājumiem.

Jo tie Ķīnas grabuļi... Arī no makšķerēšanas lietām man vairs neko jaunu nevar uzdāvināt..."

Literatūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti