Grāmatai ievadu rakstījuši valodnieks Uldis Balodis un Guntars Godiņš, komentārus sagatavojusi Igaunijas Literatūras muzeja Igauņu tautasdziesmu arhīva asistente Inge Annoma (Inge Annom).
Ludzas igauņi jeb luci (ig. val. lutsi) bija 16. – 17. gadsimtā Vitebskas guberņas Ludzas apriņķī uz dzīvi apmetusies katoļticīgo igauņu etniskā grupa. Lielākā daļa lucu dzīvoja tagadējo Pildas, Nirzas, Ņukšu un citu pagastu teritorijā. Liecības par igauņiem Latgalē saglabājušās vienīgi vietvārdos un māju vārdos, kā arī savā laikā pierakstītajās pasakās un teikās.
1893. gadā igauņu etnogrāfs Oskars Kallass saskaitīja 4387 Ludzas igauņus, kas runājuši lucu valodā, kura līdzinājusies dienvidigauņu dialektam. Pagājušā gadsimta 70. gados valodu pratuši vairs kādi 20 cilvēki. Igauņu valodnieki savos pētījumos atklājuši, ka Ludzas igauņu valodā ir daudz aizguvumu no latviešu valodas.
Pirmās 80 pasakas pierakstīja un izdeva Oskars Kallass 19. gadsimta pēdējā desmitgadē, kad devās vairākās ekspedīcijās pie viņiem. 20. gadsimta 30. gados Pauloprīts Volaine, Augusts Sangs un citi igauņu folkloristi un valodnieki turpināja Oskara Kallasa iesākto darbu.
Pasaku krājuma tulkotājs Guntars Godiņš ievadā raksta: „Ludzas igauņu jeb lucu pasakas gan Oskars Kallass, gan vēlāk Pauloprīts Volaine un Augusts Sangs nav centušies literāri apstrādāt, tā saglabājot dažādo teicēju autentisko stāstījumu. Šīs pasakas var uzskatīt par ekspedīciju materiāliem ar etnogrāfisku, vēsturisku, mitoloģisku un lingvistisku nozīmi.”
Pasakas šim krājumam ir ņemtas no materiāla, ko sastādījuši un komentējuši igauņu folkloristi un zinātnieki un kas nesen kļuvis pieejams internetā.
