Ar šo darbu Ilze Skrastiņa debitē kā grāmatas autore. Pēc profesijas viņa ir animatore, kas savu rakstītājas talantu jau izpaudusi kā scenāriste vairākām studijas "Dauka" populārām filmām.
Grāmatai "Lieliskā dzīve bez Zoom" ir divas daļas. Pirmajā iekļauti astoņgadīgā Mika stāsti. Bet otrās daļas galvenā varone ir sākumskolas skolniece Elza.
Mika tēlam par iedvesmu kalpojis grāmatas autores Ilzes Skrastiņas dēls – tieši viņa piedzīvojumi un arī viņa prasme tos ļoti krāsaini atstāstīt bija pirmais impulss, lai Ilze Skrastiņa pirms aptuveni 10 gadiem sāktu rakstīt mazus, humora pilnus stāstiņus.
"Tas pirmais stāstiņš bija izlaiduma ekskursija bērnudārzā. Bija nenormāli auksts laiks, milzīgs lietus un Tērvetes dabas parks, un 20 sešgadnieki. Tas izskatījās tik smieklīgi no malas, ka es vienkārši to piefiksēju. Un tad tas tā arī tālāk aizgāja," stāsta autore.
Stāstiņi rakstīti no Mika skatupunkta. Var uzzināt, piemēram, kā pēc ciemošanās pie drauga viņš mammu pārsteidza ar jaunu, ļoti radikālu frizūru, kādas sekas bija vampīra zīmējumam, ar kuru viņš, neko ļaunu nedomādams, izdaiļoja savu diplomu vai arī cik vareni viņš nosvinēja Halovīnu, tērpies biedējošā apģērbā, un neņēma vērā tēva pamācību, ka latviešiem ir jāiet budēļos, nevis Halovīnos.
Šī stīvēšanās Halovīna saistībā ir labi pazīstama daudzās ģimenēs, un Ilze Skrastiņa uzskata, ka arī uz to veselīgāk ir palūkoties no komiskās puses: "Par tiem Halovīniem – bērni šai ziņā jau ir iedzīvojušies amerikāņu tradīcijās, bet pieaugušie vēl nevar iešūpoties. Viņiem vēl ilgi jāšūpojas, ka tādi svētki mums šeit ir. Un bērniem tie ir ļoti svarīgi, viņi gatavojas, viņi gatavo tērpus un vecāki vienmēr mēģina atrunāt. Un šajā apstāklī, ka bērni pošas uz šo konfekšu apgaitu un ka pieaugušie vēl nevar tajā iedzīvoties – arī ir kaut kas smieklīgs. Jo bērniem tas ir ļoti aktuāli."
Gandrīz visu stāstu pamatā ir patiesi notikumi. Dažās epizodēs grāmatas autore piedalījusies gan kā mamma, gan kā novērotāja. Viņa atklāj: "90% ir dzīve, un visas ir reāli darbojošās personas. Mazliet kaut ko esmu piepušķojusi, piefantazējusi, lai bišķi interesantāk, bet pamatā visam ir reāli notikumi. Un tāpēc man mazliet bail, ka tur kāds sevi ļoti labi varēs atpazīt. Bet pagaidām vēl neviens nav sūdzējies. Mana ģimene arī lasīja, un katrs meklēja sevi."
Mika stāstam grāmatā seko Elzas stāsts, kas atklāj, cik atšķirīgas ir puiku un meiteņu pasaules.
Tomēr divas lietas mūsdienās ir prioritāte abām pasaulēm – dators un telefons. Arī par to vēsta grāmata. Ilze Skrastiņa skaidro: "Grāmatiņa ir vairāk adresēta bērniem, kuriem lasīt mūsdienās ne īpaši patīk, tāpēc ir lielāki burti, ir daudz bilžu un ir neliela animācija stūrīšos. Tā lai bērnam neapnīk un lai viņš izlasa to grāmatiņu. Jā, un mammas lai arī pasmejas."
Sakopot stāstus grāmatā Ilzi Skrastiņu rosināja izdevniecības "Iddea" galvenā redaktore Māra Lazdāne-Avota, kura, zinot, ka Skrastiņa ir animatore, pirms gada viņu uzrunāja rakstīt un zīmēt komiksu tobrīd jaunajam žurnālam "Lielais detektīvs". Ilze Skrastiņa komiksu veidot īsti negribēja, bet it kā starp citu žurnāla redaktorei parādīja dažus savus stāstiņus par Miku. Māra Lazdāne-Avota stāsta: "Man šķiet, ka Ilze kā pirmo atsūtīja stāstiņu par Halovīnu. Es smējos skaļi. Sanāca visa ģimene un lika man lasīt priekšā, par ko es tur smejos. Jo man pašai ir trīs dēli un es visu to tik labi sapratu un tik dzīvi iztēlojos.
Tad es ierosināju, ka mēs varētu tos stāstiņus likt turpinājumos citā mūsu žurnālā "Avenīte". Un tad Ilze arī rūpīgi rakstīja klāt visu gadu. Mēs tos publicējām, un sapratām, ka tur sanāk grāmata. Un es esmu ļoti priecīga. Es domāju, ka jebkura latviešu ģimene, kurai ir bērni skolas vecumā, sevi atpazīs, atpazīs savus bērnus, savu bērnu draugus. Rokrakstā pilnīgi noteikti var sajust, ka Ilze ir animatore, jo gan ilustrācijās, gan tekstos ir jūtams scenārijs. Stāstiņš sākas, stāstiņš kulminē, stāstiņš beidzas. Vienmēr ir kādi negaidīti atrisinājumi. Es ļoti labi iztēlojos tos stāstus arī kā filmiņas."
Pašu arī ilustrēt grāmatu Ilzi Skrastiņu iedrošināja bērnības draudzene, kura vēl pēc ilgiem gadiem atceras kādu Skrastiņas 3. klasē zīmētu karikatūru, kurā viņa ļoti izteiksmīgi attēlojusi, kā visa klase špiko.
"Ir pagājuši 40 gadi, un viņa vēl tagad atceras. Tad es domāju, ja jau viņa atceras, tad jau es pati varu uzzīmēt. Varbūt tie zīmējumi ir tādi bērnišķīgi, bet man liekas, ka galvenais bija parādīt to emociju, un to grūti paskaidrot kādam citam māksliniekam," atzīmē Skrastiņa.
Ilzes Skrastiņas grāmata "Lieliskā dzīve bez Zoom" tikko nākusi klajā, un tās galvenā intonācija ir labdabīgs smaids un gaišs humors.
