Grāmatu slavenais franču rakstnieks sarakstīja 19. gadsimta vidū, un tā ir personiskajā pieredzē balstīta poētiska apcere par psihotropo vielu lietošanu, to ietekmi uz apziņu, radošo procesu un izraisītajām atkarībām.
“Tas ir uz Senluī salas. Šeit ir Sēna. Un otrā krastā tieši pretī atrodas mākslinieku rezidence "Cité des Arts", kur parasti katru gadu brauc strādāt arī kāds no Latvijas, ja ir kāds projekts saistībā ar Parīzi vai Franciju,” – tulkotāja Gita Grīnberga pievērš uzmanību grāmatā publicētajai fotogrāfijai, kurā redzams Pimodāna savrupnams uz Senluī salas. Viņa uz to katru dienu pāri Sēnai varēja skatīties, kad Parīzes mākslinieku rezidencē strādāja pie Bodlēra grāmatas tulkojuma. Un šajā gadījumā tas nav mazsvarīgi, jo tieši "Hôtel Pimodan" savulaik dzīvoja Šarls Bodlērs, būdams vēl pavisam jauns un tikko saņēmis tēva atstāto mantojumu.
Gita Grīnberga stāsta:
"Bodlērs dzīvo augšstāvā, salīdzinoši pieticīgā dzīvoklītī, bet zem viņa plašus un greznus apartamentus īrē gleznotājs Fernāns Buasārs de Buadenjē, pie kura 1844. gadā sāk pulcēties neformālais Parīzes hašiša ēdāju klubs.
Tā dibinātājs ir franču psihiatrs Žaks Žozefs Moro. Kluba piecu gadu pastāvēšanas laikā tur paguvuši paviesoties rakstnieki Teofils Gotjē, Aleksandrs Dimā, Žerārs de Nervāls, Onorē de Balzaks, Alfons Karrs, gleznotāji Ežēns Delakruā, Onorē Domjē, Ernests Meisonjē un, protams, kā nu bez mūzām, arī Apolonija Sabatjē un Žozefīne Mariksa."
Svarīgi piebilst, ka tolaik bija cita izpratne par narkotiskajām vielām. Opijs bija plaši izplatīts dziednieciskais līdzeklis, nopērkams teju vai katrā aptiekā. Laudanums jeb opija tinktūra, ko mēdz dēvēt par 19. gadsimta aspirīnu, ārstēja teju visus no visa. Tas bija arī lēts, tādēļ cilvēki to pamanījās izmantot ne tikai ārstēšanās, bet arī apreibināšanās un izklaides nolūkā. Opijs kā ārstniecības līdzeklis bija parakstīts arī Bodlēram.
Hašišs savukārt šajā laikā Parīzē salīdzinoši vēl ir eksotisks jaunums.
Gita Grīnberga skaidro: "Ārsts Moro ir iepazinies ar to Tuvo Austrumu zemēs, viņu interesē tā iedarbība uz centrālo nervu sistēmu. Drīz vien Moro eksperimenti iespaido arī Parīzes bohēmas dzīvi: arī mākslu ļaudis doktora virsvadībā ļaujas fizioloģiskam eksperimentam ar vēlmi noskaidrot, vai hašišs spēj kļūt par iedvesmas avotu un instrumentu jaunu poētisku tēlu meklējumos."
Uz šiem jautājumiem grāmatā ''Mākslīgās paradīzes'' atbildes meklē arī Šarls Bodlērs. Viņš ļoti iespaidīgi ataino visus mānīgos laimes un radošā pacēluma stāvokļus, ko cilvēkam sniedz hašiša un opija lietošana, kad cilvēks īslaicīgi sev šķiet visvarens. Bet, pat pieņemot, ka šīs vielas vairo ģenialitāti, tām ir raksturīgi vājināt gribu, un tādējādi tās ar vienu roku dod, bet ar otru ņem, proti – dāvā iztēli bez spējām to izmantot: visbeidzot, pat ja pieļaujam, ka atrastos cilvēks, kurš būtu gana veikls un spēcīgs, lai spētu pārvarēt šo pretrunu, mums jāpatur prātā citas – fatālas un briesmīgas – sekas, kādas ir visiem pieradumiem. Tie visi drīz vien kļūst par atkarībām. “Tas, kurš ņems palīgā indi, lai domātu, drīz vien bez indes vairs nespēs domāt.”
Un salīdzinājumā ar šīm važām – kā saka Bodlērs – visas pārējās ir tikai mežģīnes un zirnekļa tīkli.
Ar “Mākslīgajām paradīzēm” Bodlērs savā laikā izpelnījies arī laikabiedru kritiku, kuri uzskatīja, ka viņš sev neraksturīgi moralizē.
Gita Grīnberga norāda: "Kritiķus nereti pārsteidz grāmatas morālā dimensija. Liekas, Bodlērs, kuram ir dendija un uzdzīvotāja slava, varbūt liekuļo. Gistavs Flobērs, piemēram, kurš kopumā grāmatu vērtē ļoti atzinīgi, kādā vēstulē draugam pārmetis, ka tas pārāk uzstājis uz Ļauno garu un ka viņa darbā šur tur jūtams tāds kā katolicisma iedīglis.
Bet tā, manuprāt, nav morāle sabiedrības un pilsonisko normu ziņā, drīzāk jau pašas mākslas vai dzejas morāle.
Jeb, citējot Bodlēru, tā ir neapskaužama situācija – “Būt idejām pilnu galvu un vairs nespēt šķērsot tiltu, kas šķir sapņu labības laukus no īstas rīcības pļaujas!”."
Kā par Šarla Bodlēra ''Mākslīgajām paradīzēm'' izteicies franču literatūrzinātnieks un dzejnieka daiļrades pētnieks Klods Pišuā – šis nav vēstījums, ko narkomāns veltījis narkomāniem, bet grāmata visiem tiem, kuri uzskata, ka vienīgā un absolūtā narkotika ir Dzeja.
Grāmatu veido divas daļas "Poēma par hašišu" un "Opija ēdājs". Līdz šim grāmata latviešu valodā bijusi pieejama vien fragmentāri, bet nu tā Gitas Grīnbergas tulkojumā izlasāma pilnībā. Grāmatu papildina Kārļa Vērdiņa priekšvārds un Ginta Rudzīša ilustrācijas.
