“Latviešu rakstnieka traģēdija ir tā, ka viņam nekad nav pietiekoši laika nodoties vienīgi savam darbam. Politikā pavadīto laiku var skaitīt par mazāk zudušu, jo, ievadot Latviju jaunās gaitās, arī daiļliteratūras uzplaukšanai ir sagatavoti daudzi apstākļi. Cīņa par valsti ir arī cīņa par nacionālo mākslu,” – tā Jānis Akuraters, atceroties Latvijas valsts tapšanas gadus, raksta savā autobiogrāfijā “Dienu atspīdumi”. Par Pasaules kara un Brīvības cīņu laiku Jānis Akuraters vēl piebilst: “Jāsaka, ka viss, kas rakstīts pa 1915.–1920. gadiem, ir gandrīz vienīgi fragmenti, garām skrejošas domas. Dzīve bija piepildīta ar daudziem nevajadzīgiem un rūgtiem pienākumiem un piedzīvojumiem. Manā rakstnieka apziņā lielā mērā auga ironija un satīrisks skats uz dzīvi un sapņiem, pūli un indivīdu.”
Muzeja krājumā ir saglabājušies Jāņa Akuratera rokraksti: 1916.–1917. gadā rakstītā dienasgrāmata, vēstules sievai Marijai Annai un 1917.–1918. gadā tapuši dzejoļi. Šie rokraksti, no kuriem daudzi ir nepublicēti, liecina ne tikai par “garām skrejošām domām”, bet arī par jūtīgu un precīzu, dažkārt pravietisku laikmeta un personīgo pārdzīvojumu dokumentāciju. Piemēram, starp dzejoļiem, kuros jaušamas tiešas sabiedriski politisko notikumu atbalsis, ir arī brīnišķīgi mīlestībai veltīti dzejoļi. Un brīžiem šķiet, ka dzejnieks, lai saglabātu sevi un savu radošo patību kara lauka raisīto iespaidu un pārdzīvojumu gūzmā, apzināti izvairās dzejā par šo traģisko pieredzi pārāk daudz runāt, iztēlē dodot priekšroku sapņu un princeses visdaiļās meklējumiem.
Ar daļu no šiem muzeja krājumā – Jāņa Akuratera kolekcijā – esošo rokrakstu tekstiem būs iespēja iepazīties dzejnieka 142. dzimšanas dienas pasākumā, kad tos lasīs aktieris Artis Robežnieks.
