Aktieris Ēriks Vilsons: Ar dzeju es šamanēju pats sevi

Īsts palaidnis, taču ļoti pievilcīgs palaidnis – tā Ērika Vilsona dzejas lirisko varoni raksturo dzejnieks Kārlis Vērdiņš. Aktieris Ēriks Vilsons dzeju rakstījis jau sen un ar dažādiem segvārdiem publicējis tīmeklī, taču – tieši Kārļa Vērdiņa iedrošināts – šī gada nogalē laidis klajā arī savu pirmo dzejoļu krājumu "Pulkveža rudens". Krājuma atvēršanas svētki būs trešdien izdevniecībā "Aminori".

Iznāk Ērika Vilsona dzejas krājums "Pulkveža rudens"
00:00 / 00:00
Lejuplādēt

"basta

ir logs
un snieg
lielām baltām rūtīm

mana roka
uz tavām
krūtīm

un basta

tu esi mana
nasta"

Ērika Vilsona dzejā ir vīrieša jutīgums un skarbums, eksistenciālas pārdomas un daudz ironijas un pašironijas.

Autors pats apgalvo, ka savu dzeju neuztver ar ļoti lielu nopietnību, tāpēc sacerēto mēdz dēvēt par dzejuļiem vai pantiem.

Pantot viņš sāka jau krietni sen, mācoties Teātra fakultātē, kad neinteresantās lekcijās blēņojās abi kopā ar Juri Rijnieku, sarakstoties ar parodijas veida vārsmām.

Īstāka pantošana sākās 2000. gadu sākumā, kad Ēriks Vilsons sāka likt savus dzejoļus portāla "Delfi" rubrikā "Esplanāde".

"Tur es tā metu iekšā dzejolīšus brīžiem, un tad varēja tā pārbaudīt. Brīžiem jau pārņem šausmas, atskatoties uz to laiku. Ko es tik tur nemetu iekšā! Bet tā pamazām sakrājās, jo tas bija kā tāds uzstādīts mērķis, ka tā trase jāiziet. Katru dienu jau nu ne, bet katru otro dienu es centos kaut ko tur ielikt iekšā," stāsta Ēriks Vilsons.

Līdzās aktiera izglītībai Ēriks Vilsons apguvis rakstniecību dažādās meistardarbnīcās, bet pirms septiņiem gadiem ieguvis maģistra grādu Liepājas Universitātes rakstniecības studijās. Pagājušajā gadā klajā nāca viņa romāns "Me&Mo" – ļoti atzinīgi novērtēts kā kritikas, tā lasītāju vidū.

Publicēt arī dzeju Ēriku Vilsonu rosināja Rakstnieku savienības Liepājas nodaļas vadītāja Linda Zulmane. Viņš gan pats par šādu soli ļoti šaubījās, tāpēc vaicāja padomu dzejniekam Kārlim Vērdiņam, kurš deva ne tikai pozitīvu atzinumu, bet kļuva arī par pirmā krājuma redaktoru:

"Viņš teica – nu būtu vēl daži dzejoļi, tad varētu sanākt grāmatiņa. Un tad es viņam tā viltīgi uzprasīju, vai viņš būtu ar mieru būt par šīs grāmatas redaktoru. Viņš teica – jā! Un es biju tik laimīgs! Ar milzīgu atbildību sūtīju viņam visus savus vārsmojumus, un viņš jau, protams, dažus izmeta un ļoti toleranti citus atkal palaboja," atklāj Vilsons.

Ēriks Vilsons visbiežāk dzejoļus raksta ar roku un pēc tam pārraksta datorā, bet dažreiz tie rodas tik spontāni un pierakstīšanai neiespējamās vietās, ka jāpiefiksē arī visādos citādos veidos.

"Teikšu atklāti, brīžiem ir tā, kā kad šausmīgi čurāt gribas, ka tu nevari savādāk, ka ātri, ātri ir jāatvieglo sevi, apmēram tāpat ir ar tiem dzejoļiem. Kad ātri, ātri ir jāpieraksta, savādāk tas aizmirsīsies, iekritīs kaut kur Visuma bezgalībā,'' smej Ēriks Vilsons. ''Labi, ka ir tās tehnoloģijas, var atvērt vaļā savu telefonu un ātri ierakstīt ierakstītājā un pēc tam jau atšifrēt. Tā ir tāda laime, jo, braucot ar automašīnu pa šoseju, tu nevari vienmēr pierakstīt, kaut gan esmu darījis arī tādas muļķības. Blociņš blakus, kaut ko pierakstu ātri, lai neaizmirstas."

Viņš neslēpj, ka dzejošana viņam savā ziņā ir arī kā terapijas veids, – un tāpēc liels prieks, ja ar to var sagādāt prieku un līdzpārdzīvojumu arī citiem.

"Es reiz biju vienā lekcijā pie profesores Janīnas Kursītes. Un viņa pateica ļoti labus vārdus: kas tad ir dzejnieks – dzejnieks ir šamanis, viņa vārdi kāpj debesīs, viņš ir radies no šamaņa. Un es tā domāju,

jā, es jau šamanēju pats sevi, es sevi ārstēju un uzmundrinu, bet tā nav tikai ārstniecība, tie ir arī vērojumi, vēlēšanās sagādāt arī citiem prieku caur to šamanismu," norāda Ēriks Vilsons.

Krājuma literārais redaktors Kārlis Vērdiņš atzīst, ka krājuma nosaukums "Pulkveža rudens" ļoti labi saderas ar Ērika Vilsona dzejas intonāciju un viņam piemīt dzejas stils, kas nes sev līdzi dažādu laika posmu iespaidus.

"Tur ir kaut kas no latviešu 20. gadsimta 80. gadu spurainuma un ironijas, tur ir kaut kas no latviešu romantiskajām dzejas tradīcijām un tur ir arī tādi ļoti interesanti mūsdienu dzīves vērojumi un refleksija pašam par sevi. Tas viss kopā veido šīs dzejas stilu," Ērika Vilsona dzeju raksturo Kārlis Vērdiņš.

Ēriks Vilsons stāsta, ka krājumu izvēlējies nosaukt pēc dzejoļa "Pulkveža rudens", jo tas trāpīgi atspoguļo viņa šī brīža dzīves izjūtu un viņa pulkvedī joprojām ir ļoti daudz no nerātna blēņdara.

"Es jau joprojām sevī cīnos ar to sirmo bērnu. Mati man sirmi, bet man ļoti patīk blēņoties. Un bieži vien arī, varbūt sentimenta pievarēts, es arī paskumstu par savu dzīvi un arī pasmejos par to. Nu, kaut kāds tāds blēņdaris," saka Ēriks Vilsons.

"pulkveža rudens

pulkvedim
neviens neraksta
pulkvedis apjucis
klusē
kritušu lapu
mākoņa
saules slēptajā pusē

pulkvedim
neviens neraksta
pulkvedis iesnidzis
sniegā
bērna prātā
ir pulkvedis
šaudoties miegā

kaut kur grabinās pele
sarma vītina zāli
tavs laiks ir beidzies pulkvedi
laiks velk jau ledu pāri"

Ar Ērika Vilsona dzeju krājumā "Pulkveža rudens" ļoti lieliski sasaucas Reiņa Pelles Karlsona zīmējumi, kas izmantoti grāmatas noformējumā, grāmatas dizainu veidojis Modris Brasliņš.

Ēriks Vilsons "Pulkveža rudens"

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt