Grāmatas autors ir itāļu kulinārs, žurnālists un rakstnieks Karlo Petrīni, viņš pasaulē pazīstams kā kustības “Slow Food” dibinātājs, kas iestājas par ekoloģiskas pārtikas veicināšanu un dabas aizsardzību.
Taču grāmata nav monologs, bet dialogs, un Karlo Petrīni sarunas partneris ir neviens cits kā pāvests Francisks. Viņi daudzās nozīmēs ir pilnīgi atšķirīgi cilvēki, bet grāmata pierāda, cik produktīvs un skaists dialogs ir iespējams, ja sarunas partneri viens pret otru izturas cieņpilni un patiesi ieinteresēti.
“Tā grāmata ir skaista ar vairākām lietām. Nu kaut vai pats sākums – tā sākas ar to, ka kādam Latvijā nezināmam itāļu ekoloģijas un gastronomijas entuziastam zvana telefons, nepazīstams numurs, un zvanītājs saka: “Te pāvests Francisks.” Tāda amizanta situācija,” grāmatā ievada raksta tās latviskā tulkojuma redaktors un korektors Arturs Hansons. Grāmata kopumā, lai arī runā par mūsdienu lielajiem jautājumiem, ir tapusi ar vieglumu un bez pārspīlētas nopietnības. Tādējādi arī autors sekojis pāvesta Franciska dzīves pozīcijai, ka cilvēkam ir svarīgi sevi neuztvert pārāk nopietni un mācēt pasmieties par sevi un savu trauslumu.
Grāmatu veido divas daļas – pirmajā lasāmas Petrīni sarunas ar pāvestu, bet otrajā – Petrīni esejas un pāvesta uzrunas.
Tematu loks ir visplašākais un aktuālākais – ekonomika, globalizācija, ekoloģija, migrācija, reliģija, arī Covid-19 situācija.
Arturs Hansons atzīst, ka grāmata ir lielisks piemērs tam, cik produktīvi un jēgpilni spēj sarunāties divi ļoti atšķirīgi cilvēki: “Viens no viņiem ir itāļu agnostiķis, bijušais komunists. Agnostiķis ir tas, kurš uzskata, ka nevis Dieva nav, bet ka nav zināms – ir vai nav. Un otrs ir katoļu baznīcas galva no Argentīnas. Man vērtīgi likās tas, kā viņiem izdodas veidot sarunu, izdodas atrast līdzvērtīgu sarunas partneri vienam otrā, ieinteresēti klausīties, izkristalizēt to, kas ir svarīgs abiem un vienoties ne tikai sarunai, bet arī ārpus tās kopīgai rīcībai.
Mūsu sabiedrībai tas arī varētu būt labs paraugs, kā veidot sarunu ar atšķirīgiem uzskatiem, kā atrast to, kas ir svarīgs abiem, kas ir kopīgs un kā nonākt pie saliedētas rīcības.”
“Slow Food” kustību Karlo Petrīni nodibināja pirms 30 gadiem, tās pamatā ir ideja par ekoloģiska ēdiena kultūru un vides saudzēšanu, un šobrīd kustībai ir sekotāji vairāk nekā 150 valstīs, arī Latvijā.
Pirms sešiem gadiem pāvests Francisks izdeva encikliku “Esi slavēts”, kurā aicināja visu cilvēci sadarboties, lai īstenotu patiešām īstas ekoloģiskas pārmaiņas. Tam atsaucās kustība “Slow Food”, kas sāka veidot īpašu kopienu tīklu pa visu pasauli, kas praktiski īsteno enciklikas aicinājumu.
Mērķis ir mainīt cilvēku domāšanu, popularizēt jaunu dzīvesveidu, kas būtu pretējs plēsoņas attieksmei, kas šobrīd raksturo Rietumu kapitālisma modeli.
Vides aizsardzībai veltītā sadaļa visvairāk uzrunājusi grāmatas tulkotāju Līvu Trekteri, kura stāsta: “Viņu ideja ir tā, ka šajā patērētājsabiedrībā, kurā mēs dzīvojam, bieži vien mēs nonākam situācijā, kad cilvēks ir pret vidi, bet kā mums uz to būtu jāraugās – mums būtu jāsaprot, ka tas, kas nāk par sliktu Zemei, kas nāk par sliktu planētai, tas nāk par sliktu arī mums, jo mēs esam tās daļa.
Es biju pārsteigta tulkojot, ka tie dialogi ir kā saruna starp draugiem, ka te nerunā liela autoritāte – pāvests, bet vienkārši cilvēks ar cilvēku.
Un vispār ir vairākas vietas grāmatā, kur pāvests lauž stereotipus par sevi kā par garīdznieku, par baznīcu, par reliģiju kopumā. Vēl ir interesanti, ka vienā brīdī grāmata pārtop gandrīz vai recepšu grāmatā, jo pāvests ir no Argentīnas, Argentīnas itālis, un tad viņš sāk dalīties ar visādām savu vecmāmiņu receptēm, un tad Petrīni ir ko piebilst. Tas dialogs ik pa brīdim aiziet ļoti interesantos virzienos.”
No grāmatas uzzinām, ka bērnība pāvestam saistās ar tipiskajiem pjemontiešu ravioli, ko ik svētdienu Argentīnā gatavoja viņa vecāmamma. Laba maltīte viņam allaž saistās ar saskarsmi ar citiem cilvēkiem, ar draudzību, prieku un svētku noskaņojumu.
Izrādās, pāvests ir arī labs kino pazinējs un par vienu no skaistākajiem kino darbiem viņš uzskata ''oskaroto'' filmu “Babetes mielasts”, kas tieši runā par to, kā ēdiens var kļūt par skaistu tuvākmīlestības izpausmi.
Sarunā ar grāmatas autoru viņi apspriež arī prieka jēdzienu. Karlo Petrīni godīgi atzīstas, ka viņam šķiet – katoļu baznīca vienmēr apspiedusi prieku; pāvests tam nepiekrīt un uzsver, ka baznīca nosoda rupju un vulgāru prieku, bet ļoti augstu vērtē skaidru un morālu prieku, jo tas ir dievišķs.
Redaktors Arturs Hansons pieļauj, ka latviešu lasītājs, iespējams, ar rezervētāku attieksmi lasīs nodaļu par migrāciju: “Latviešiem ir liela pieredze gan ar izceļošanu, gan ieceļotāju uzņemšanu. Mums tas ir gājis pāri tādā apjomā, ka latviešiem pret to ir tāda nīgra attieksme. Mums jau tā ir migrācija liela, un kur nu vēl tagad nāk iekšā… Bet grāmatā ir labas perspektīvas, kā tas ir bijis Itālijā un kādi ir bijuši plusi. Kādus labumus meklēt no tā, kas notiek un notiks tik un tā. Nu daži ir acīmredzami, kas Latvijā ir jau šodien – mums ir indiešu virtuve un vjetnamiešu virtuve, un jāatrod vienkārši tie veidi, kā to izmantot savā labā. Jo migrācija notiek jebkurā gadījumā, un tā ir ne tikai problēma, bet arī iespēja.”
Grāmatā “Terrafutura” pāvests Francisks dalās savās domās arī par Covid-19 pandēmijas ietekmi, uzsverot, – viņš cer, ka šis briesmu brīdis satricinās mūsu guļošo sirdsapziņu un radīs cilvēciskas un ekoloģiskas pārmaiņas, kas pieliks punktu naudas pielūgsmei un centrā novietos cieņu un dzīvību.
