Piktais sentiments
Silvija Brice ir viena no mūsu izcilākajām tulkotājām, kuras vārds grāmatā, ko viņa tulkojusi, jau vien ir kvalitātes zīme, bet pirms četriem gadiem iepazinām viņu arī kā rakstnieci, jo klajā nāca viņas grāmata "Baigās piezīmes". Tai bija veiksmīgs ceļš pie lasītājiem, autore saņēma daudz atzinības vārdu. Tagad tai seko otrā grāmata – "Piktais sentiments". Žanriski tā ir līdzīga pirmajai, arī tajā apkoptas pārdomas, vērojumi, mirklīgi zibšņi, tikai tagad jau tie, kas sakrājušies no jauna un kam vielu devis arī kara Ukrainā konteksts un citi pēdējo gadu notikumi.
Grāmatai ir trīs daļas, un vārds "piktums" vairāk attiecas uz pirmo un trešo daļu, otrajai es vairāk piemērotu vārdu "skaistums". Šo skaistumu Silvija Brice gluži kā gleznotājs ar krāsām ļoti meistarīgi uzglezno ar vārdiem.
Vispirms par piktajām daļām. Pirmā sauca "Burtliči", un tajā izskan autores dusmas vai pat drīzāk sāpju kliedziens par to, kas šobrīd notiek ar latviešu valodu. Viņa min dažādu aplamību piemērus, ar ko arvien biežāk nākas sastapties tulkojumos, plašsaziņas līdzekļos, tīmeklī un, viņasprāt, tā ir skaidra liecība par to, "ka cilvēki, kuriem latviešu valoda ir dzimtā, šo valodu vairs nejūt. Pārzina tikai vienu gaudenu, nokrejotu, liesu valodas slāni. Piedodiet, bet valoda mirst, tas ir acīmredzams. Un tas ir šausmīgi un sāpīgi."
Autore arī uzsver, ka viņu ļoti biedē tas, ka ir latviešu valodas vārdi, kas tiek aizmirsti, netiek vairs lietoti un pat netiek vairs saprasti. Viņa, piemēram, pajautā – vai jūs zināt tādu vārdu – "ērbecēt"? Es kā lasītāja godīgi sev atbildēju, ka nezinu gan un man nav ne jausmas, ko tas nozīmē. Bet grāmatā turpat doti arī piemēri ar šī vārda izmantojumu. "Man kaķis nupat saērbecēja roku. Parasti kaķi ērbecē tapetes. Precīza nozīme: plēst ar nagiem, sejā saglabājot apņēmīgu kaķa izteiksmi. Špetnāk, nekā "plēst", ar lielāku izjūtu". Tātad šajā nodaļā lasītājs var pasmelties idejas, kā papildināt savu vārdu krājumu ar aizmirstiem vārdiem. To vidū ir arī "maudāties" un "mūdāties".
Otrā daļa "Saullēkti" – ir gleznas vārdos, saullēktu portreti no aprīļa līdz oktobrim, kad autore ceļas ļoti agri no rīta, pirms saules vēl nav uzlēkusi, un ar divriteni dodas ķert saules lēkšanas brīdi. Šo nodaļu es personiski izbaudīju visvairāk,
es visu redzēju acu priekšā kā ļoti krāsainā un visdažādākajām noskaņām pārbagātā filmā, līdz ar autori ieraugot, cik saullēkta skaistums katrā reizē ir citāds.
Un cik citāda ir pasaule līdz ar to. Kādā rītā saule ir daiļa un ugunīga, kādā citā rītā – tā ir zīds un samts, un viegls rokenrols pa radio, citkārt tā lec kā Ģirta Vilka scenogrāfijā, citkārt ir barga un lakoniska kā Japānas karogs. Rudens pusē tai plaukstas jau vēsas kā svešai mātei, pēc tam saules spožumam jau dzērveņu piegarša, un visbeidzot oktobrī saullēkts ir iekonservēts līdz pavasarim.
Trešā daļa "Ēveļskaidas" ir vairāk filozofiskas pārdomas par dažādām būšanām un nebūšanām Latvijā, pasaulē un dzīvē vispār.
Manifestācijas
Kristas Annas Belševicas jauno dzejprozas krājumu "manifestācijas" es uztvēru kā spēli vai rotaļu, kurā viņa aicina lasītāju iesaistīties, lai kopā ar viņu pārdomātu dažādus galvenokārt ar radīšanu saistītus jautājumus. Un nevis pārnopietni, bet ar ļoti labu tiesu ironijas un humora. Par spēli to gribas dēvēt arī tādēļ, ka autore spēlējas ar dažādiem žanriem – par ko liecina krājuma nodaļu nosaukumi – piemēram, "Etnogrāfiskas etīdes", "Daugavas serenādes", "Fabulas", kas mijas ar grafisko dzeju, un ļoti nozīmīgs spēlētājs šajā spēlē ir arī krājuma vizuālais ietērps.
Jautājumi, par kuriem man visvairāk raisījās dialogs ar autori, bija – kas vispār ir māksla, kāpēc tā vajadzīga, kādu ietekmi tā atstāj uz cilvēkiem? Vai māksla var būt terapija? Ko darīt māksliniekam, ja tieši viņa lielā jūtība viņam palīdz radīt, bet šī jūtība jau robežojas ar diagnozi, kas jāārstē? Vai labāk būt veselam un neradīt, vai saglabāt jūtību, lai spētu radīt?
Tā kā visi grāmatas teksti ir gana cieši sasaistīti kopā un viens ar otru saspēlējas, tad grūti izraudzīties ko vienu, lai nocitētu, bet es tomēr vienu izvēlējos, un tas ir noslēguma dzejolis no nodaļas "Etnogrāfiskas etīdes":
"klaviermūzika
mierīga kā pēcterapijas pēcpusdiena
pasaules himna
*
pīles paceļas spārnos
un sāk ceļu atpakaļ uz pavasari
*
viņš piespiež pie stikla degunu
ieelpo gaismu kas tuvojas
*
spārnu spalvas iesūc vēju līdz saknēm
un iedēsta sevi debesīs"
