Domājot par šausmu literatūru un tās paveidiem, gribētos ticēt, ka grāmatās aprakstītie notikumi ir saistīti ar mistiskiem briesmoņiem un pāri darītājiem no svešām pasaulēm. Tomēr tie, kas citos izraisa stindzinošas bailes, asaras un sirdi plosošus pārdzīvojumus, bieži vien esam mēs paši – cilvēki. Tāpēc piedāvāju deviņus ārzemju literatūras paraugus, kas dažādos veidos pēta cilvēka dabas tumšākos nostūrus.
Kurš "Frankenšteinā" ir īstais briesmonis?
Angļu rakstnieces Mērijas Šellijas "Frankenšteins jeb Jaunais Prometejs" tiek uzskatīts par vienu no pirmajiem zinātniskās fantastikas darbiem literatūrā.
1818. gadā publicētais romāns stāsta par godkārīgu zinātnieku Viktoru Frankenšteinu, kurš ilgstošu eksperimentu rezultātā no mirstīgajām atliekām rada cilvēkam līdzīgu, bet pēc izskata biedējošu būtni. Sapratis, ka eksperimenta rezultāts ir neveiksmīgs, Viktors Frankenšteins bēg un pamet savu radījumu novārtā. Iesākas šaušelīga notikumu ķēde, kas ātri vien liek aizdomāties – kurš "Frankenšteinā" ir īstais briesmonis?
Par spīti tam, ka Mērijas Šellijas darbs tapis pirms diviem gadsimtiem, tas nav zaudējis savu aktualitāti arī mūsdienās – caur Frankenšteina radīto briesmoni un viņa piedzīvojumiem smeldzīgi aprakstītas emocionālās sāpes, vientulība un ilgas pēc pieņemošas sabiedrības. Laikā, kad zinātne un tehnoloģijas attīstās tik strauji, kā nekad iepriekš,
šis darbs mudina domāt arī par sekām, ar kādām var nākties saskarties, ja atbildīgu un pārdomātu rīcību vietā priekšroku dodam progresam.
Noslēpumi vienmēr nāk gaismā
Viens no šausmu literatūras ietekmīgākajiem rakstniekiem noteikti ir amerikāņu autors Edgars Alans Po, kurš ar saviem tumšajiem stāstiem un biedējošajiem dzejoļiem pēta nāvi, cilvēka prāta un neprāta robežas, kā arī pārdabisko.
Viens no viņa zināmākajiem darbiem ir "Nodevīgā sirds" – 1843. gadā publicētais stāsts par vīrieti, kurš kļūst slimīgi apsēsts ar kāda veca vīra aci.
Apsēstības pārņemts, viņš vīru nogalina un savas pēdas visai prasmīgi noslēpj. Tomēr,
slēpdams noziegumu, viņš savā galvā sāk dzirdēt nerimstošu skaņu, kas līdzīga sirdspukstiem – tā draud viņu atmaskot.
Edgars Alans Po ar "Nodevīgo sirdi" runā par šausmām, kādas cilvēks, prāta aptumšots, var nodarīt ne tikai apkārtējiem, bet arī pats sev. Rakstnieks meistarīgi apspēlē ideju par to, ka savu sirdsapziņu, kas, pārmetumu apkrauta seko līdzi ilgi turētiem noslēpumiem, nav iespējams noslāpēt un patiesība vienmēr nāks gaismā.
Labais un ļaunais mīt katrā no mums
Viens no zināmākajiem skotu rakstnieka Roberta Luisa Stīvensona darbiem noteikti ir piedzīvojumu romāns "Bagātību sala" – visnotaļ aizraujošs stāsts par Džimu Houkinsu, kurš dodas jūrā, lai uz kādas noslēpumainas salas atrastu apslēptās bagātības.
Tomēr rudens tumšajiem vakariem atbilstošāks šķiet 1886. gadā publicētais "Doktora Džekila un mistera Haida dīvainais stāsts". Tā galvenajās lomās ir cienījamais un sabiedrībā iemīļotais zinātnieks Henrijs Džekils un noslēpumainais Edvards Haids, kurš ir gluži kā doktora Džekila pretstats, – viņš baida Londonas iedzīvotājus, uzbrūkot jaunai meitenei un veicot slepkavību.
Bet kas gan šos abus vīrus saista?
Roberts Luiss Stīvensons ar stāstu par Doktoru Džekilu un misteru Haidu pēta cilvēka duālo dabu, atklājot, ka cīņa starp labo un ļauno ne vienmēr ir ārēja, bet mīt arī katrā no mums.
Viņa darbs lieliski parāda – jo vairāk mēs apspiedīsim savas tumšās puses, jo lielāks būs to spēks. Tāpēc ir svarīgi apzināties un pieņemt sevi ar visām sev šķietamajām nepilnībām, jo tās patiesībā mūs padara par pilnību.
Bailes uzbur jaunu pasauli
Skotu rakstnieka Artura Konana Doila vārds zināms, pateicoties viņa aizraujošajiem stāstiem par detektīvu Šerloku Holmsu. Viens no slavenākajiem darbiem, kuros aprakstīti detektīva piedzīvojumi, noteikti ir "Bāskervilu suns", kas vēsta par detektīva atgriešanos pēc teju desmit gadu ilgas pauzes.
Kāpēc tāda pauze? Klīst stāsti, ka autoram ne pārāk paticis, ka viņa vārds saistās tikai ar vienu viņa radīto tēlu, tāpēc 1893. gadā Arturs Konans Doils radīja stāstu "Pēdējā problēma", kurā Šerloku Holmsu šķietami nogalināja.
Tomēr, milzīgā sabiedrības spiediena un labā atalgojuma vadīts, 1902. gadā viņš publicēja jaunu stāstu, kurā iemīļotais Šerloks Holmss kopā ar doktoru Vatsonu atgriezās, lai izmeklētu sera Čārlza Bāskervila noslēpumaino nāvi un leģendu par suni, kas vajā visu Bāskervilu ģimeni.
Izmantojot Holmsa racionalitāti, Arturs Konans Doils rāda, ka pat šķietami neizskaidrojamiem notikumiem vienmēr var atrast izskaidrojumu.
"Bāskervilu suns" ir aizraujoša lasāmviela, kuru nevar ierindot starp klasiskās šausmu literatūras darbiem, tomēr tas runā par visai būtisku baiļu aspektu – to spēju aizmiglot cilvēka prātu un spriestspēju.
No šī darba varam mācīties, ka kritiskās situācijās vienmēr ir noderīgi ievilkt elpu un mazliet atkāpties no savām emocijām – tad pasaule iezīmēsies skaidrākās nokrāsās.
Mīlestība vai apsēstība?
Izdzirdot vārdu salikumu "Operas spoks", prātā nāk Endrū Loida Vēbera komponētās melodijas. Tomēr šis pasaules slavenais mūzikls smēlies iedvesmu no 1910. gadā publicētā franču rakstnieka Gastona Lerū romāna ar tādu pašu nosaukumu.
"Operas spoks" seko stāstam par noslēpumainajiem un briesmīgajiem notikumiem Parīzes Operas namā 1880. gados. Operas darbinieki ir pārliecināti, ka ēku pārņēmis ļauns spoks – viscaur melnā tērpies tēls ar kaulainu seju, dzeltenu, puvušu ādu un degošām acīm.
Jau pašā stāsta sākumā lasītāji uzzina, ka operu patiešām kāds apdzīvo, tomēr tas nav spoks, bet gan vīrs vārdā Ēriks. Izdzirdot jaunās dziedātājas Kristīnes skaisto balsi, viņā mostas mīlestībā maskējusies apsēstība, un
viņš ir gatavs izmantot pat visneiedomājamākos paņēmienus, lai iegūtu sievietes simpātijas.
Gastons Lerū šajā romānā runā par laikmetiem pāri stāvošām sāpēm – apsēstības un vienpusējas mīlestības postošo spēku, kas, reizē ar atstumtību no sabiedrības, noved stāsta galveno varoni līdz neizturamai vientulībai un tās traģiskajām sekām.
Cīnoties ar pagātnes rēgiem
Britu rakstnieces Dafnes di Morjē romāns "Rebeka" ātri vien kļūst par šausmu stāstu, jau iedomājoties vien par to, kādas agrāk bija sociālās normas un sievietes loma sabiedrībā.
1938. gadā publicētajā romānā "Rebeka" kāda jauna un vārdā nenosaukta sieviete apprecas ar bagātu atraitni Maksimu de Vinteru. Nonākusi vīra savrupmājā, viņa jūt de Vintera bijušās sievas gara klātbūtni gan pati savās domās, gan mājkalpotājas izteiktajās piezīmēs.
Jaunajā sievietē aug nepašpārliecinātība, greizsirdība, skaudība un dusmas. Laika gaitā viņa atklāj tumšus noslēpumus par Rebekas dzīvi un patiesību par pirmās sievas nāvi – izrādās, ka ne viss ir tā, kā sākumā likās.
Dafne di Morjē šajā romānā runā par daudzām tēmām, kas vēl joprojām ir aktuālas šodienas sabiedrībā –
par nepieciešamību veidot labas un mīlošas attiecības pašam ar sevi, par manipulācijas vareno spēku un par gatavību spert pārdrošus soļus, lai tikai saglabātu savu iedomāto vietu sabiedrības acīs.
Kas mūs padara par cilvēkiem?
Šausmu literatūra, kas spēlējas ar lasītāja prātu, ir aktuāla kā mūsdienu lasītājiem, tā arī mūsdienu autoriem.
1981. gadā tika publicēts amerikāņu rakstnieka Tomasa Harisa romāns "Sarkanais pūķis" – stāsts par FIB profilētāju Villiju Greiemu, kurš piedzīvojis gandrīz nāvējošu tikšanos ar kanibālu Hanibalu Lekteru. Centieni atgūties no traumējošās pieredzes ātri vien tiek pārtraukti, kad Villijam Greiemam lūdz atgriezties darbā, lai notvertu sērijveida slepkavu, kas pazīstams kā "Zobu feja".
Autors pamatīgi iedziļinās gan slepkavas, gan profilētāja prātā, atklājot, cik smalka patiesībā ir robeža starp labo un ļauno.
Šis ir baiss, psiholoģisks trilleris, kurā tiek pētīta apsēstība un cilvēka prāta apspiestākie nostūri, liekot domāt – kas cilvēku padara par cilvēku un kurā brīdī mēs pārtopam par monstriem?
"Sarkanais pūķis" iesāk Tomasa Harisa slaveno grāmatu sēriju par Hanibalu Lekteru, kuras slavenākā daļa viennozīmīgi ir 1988. gadā publicētais "Jēra klusums".
Vai iespējams uzvarēt nāvi?
Viens no mūsdienu zināmākajiem šausmu literatūras pārstāvjiem ir Stīvens Kings, kurš gadu gaitā radījis vairākus šaušelīgus stāstus. Viņš pats ir atzinis, ka darbs pie 1983. gadā izdotajiem "Zvēru kapiņiem" viņam sagādājis īpaši daudz nepatīkamu un emocionāli grūtu brīžu.
"Zvēru kapiņi" ir stāsts par dakteri Luisu Krīdu, kurš kopā ar ģimeni pārceļas uz mierpilnu pilsētiņu Meinas štatā. Netālu no jaunajām mājām viņi atklāj mājdzīvnieku kapsētu, kurā vietējie bērni apglabā savus mirušos mājdzīvniekus.
Aiz šīs kapsētas atrodas arī sena apbedījuma vieta, un klīst runas, ka tā spēj atdzīvināt mirušos. Tomēr tie, kuri atgriežas, vairs nav tādi, kādi bija agrāk.
Kādu dienu negadījumā iet bojā Luisa mazais dēls Geidžs. Sēru sagrauts, dakteris Luiss Krīds apglabā dēlu senajā apbedījumu vietā, un tas izraisa šausminošas sekas.
Stīvens Kings romānā aplūko sajūtas, ar kurām kaut reizi dzīvē esam vai vēl tikai būsim saskārušies mēs visi – sēras, noliegums un izmisums. Autors runā arī par citiem mūžseniem jautājumiem – uz ko cilvēks ir gatavs, lai novērstu zaudējumu, un vai iespējams uzvarēt nāvi?
Citur zāle nav zaļāka
Britu rakstnieks Nīls Geimans 2002. gada romānā "Koralīna" stāsta par jaunu meiteni, kura savās jaunajās mājās atklāj noslēpumainas durvis, kas ved uz paralēlu pasauli. Pirmajā brīdī paralēlā pasaule ne ar ko neatšķiras no īstās.
Ir tikai divas atšķirības – mamma un tētis, ko viņa satiek aiz noslēpumainajām durvīm, ir šķietami draudzīgāki un gādīgāki par Koralīnas īstajiem vecākiem, turklāt
viņu acu vietā ir iešūtas pogas.
Koralīna ātri vien saprot, ka paralēlā pasaule ir draudīga un bīstama vieta; māte, kurai acu vietā ir pogas, vēlas, lai meitene paliktu tur uz visiem laikiem un lai arī viņai pašai acu vietā būtu pogas.
Kad meitene saprot, ka var arī neizkļūt no paralēlās pasaules, viņai nākas izmantot savu drosmi un atjautību, lai izglābtos pati un no briesmām pasargātu arī savus īstos vecākus.
Lasot šo stāstu, ir viegli sevi pieķert pie domas – cik svarīgi novērtēt to, kas mums katram ir dots.
